6 pareizi risinājumi, bet neviens nav īstais
Ja atceramies savus skolas
vai augstskolas laikus, gan jau esam ielāgojuši atziņu, ka:
„Ir tikai viena taisnība un
tā ir tā, ko stāstīja pasniedzējs!”
Vēlāk
dzīvē nāk populārie Bosa patiesības likumi:
„Nr. 1 – bosam vienmēr
taisnība; un Nr. 2. – ja bosam nav taisnība – skaties likumu Nr. 1.”
Te
kāds vēsturisks piemērs pārdomām, ja nu esi pasniedzējs vai boss vai abi kopā.
Sensenos
laikos kāds pasniedzējs vērsās pie Anglijas Karaliskās universitātes prezidenta,
Nobela prēmijas laureāta E. Rezerforda pēc palīdzības.
Pasniedzējs
gatavojās novērtēt kāda fizikas studenta eksāmena atbildi ar viszemāko atzīme,
kamēr students apgalvoja, ka ir pelnījis visaugstāko!
Gan
pasniedzējs, gan students vienojās, ka pakļausies kādas trešās,
neieinteresētās, personas viedoklim. Izvēle krita uz Rezerfordu.
Eksāmena
jautājums bija: „Kā ar barometra palīdzību iespējams izmērīt ēkas augstumu?”
Uz
ko studenta atbilde bija: „Ir nepieciešams uzkāpt uz ēkas jumta, nolaist lejā
garā virvē iesietu barometru, uzvilkt to atpakaļ un izmērīt virves garumu.”
Kā
redzams, gadījums bija neviennozīmīgs, tā kā atbilde bija pilnīga un pareiza.
Taču tas bija fizikas eksāmens, kamēr atbildē izmantotajai metodei ar fiziku
bija maz kā kopēja.
Rezerfords
piedāvāja studentam atbildēt vēlreiz. Studentam atbildes sagatavošanai
Rezerfords deva 6 minūtes un piebilda, ka tai ir jādemonstrē fizikas likumu
izpratne.
Kad
pēc 5 minūtēm studentam uz lapiņas tā arī nekas nebija uzrakstīts, Rezerfords
prasīja, vai viņš padodas? Students atbildēja, ka viņam ir vairāki atbilžu
varianti un viņš cenšas izvēlēties labāko.
Ieintriģēts,
Rezerfords lūdza studentu atbildēt. Jaunais atbildes variants bija sekojošs:
„Uzkāpiet ar barometru uz jumta un metiet to lejā, izmērot krišanas laiku. Pēc
tam, izmantot attiecīgi formulu, jūs iegūsiet ēkas augstumu.”
Rezerfords
prasīja savam kolēģim pasniedzējam, vai tas ir apmierināts ar atbildi?
Pasniedzējs ar piepūli piekāpās, atzīstot atbildi par apmierinošu. Tad
Rezerfords atcerējās, ka studentam esot bijušas vairākas atbildes un lūdza tās
atklāt.
Ir
vairākas šī uzdevuma atrisināšanas iespējas, kā ar barometra palīdzību
iespējams noteikt ēkas augstumu.
Piemēram,
saulainā dienas laikā iziet uz ielas, nolikt barometru zemē un izmērīt tā ēnas
garumu un tad to pašu izdarīt ar ēkas ēnu. Zinot barometra augstumu un ēnu
attiecību, var izrēķināt ēkas augstumu.
Tikpat
labi der cita metode. Paņemiet barometru, pielieciet pie mājas sienas trepes un
liekot pie sienas barometru vienu aiz otra, iespējams uzzināt, cik barometru
gara ir mājas siena.
Ja
vēlaties komplicētākus piemērus, tad derēs šis. Iesieniet barometru garākā
virvē un iešūpojiet kā svārstu. Nosakiet gravitācijas lielumu mājas grīdas
līmenī un izdariet to pašu jumta līmenī. Izmantojot gravitācijas atšķirības,
principā var noteikt ēkas augstumu.
Taču
līdztekus dažādām citām metodēm, ir viena, manuprāt, pati vienkāršākā. Paņemiet
barometru, atrodiet mājas pārvaldnieku un sakiet viņam: „Cienījamais
pārvaldnieka kungs, man ir jauks barometrs. Tas būs jūsu, ja pateiksiet man šīs
mājas precīzu augstumu.”
Pārvaldniekam
vajadzētu to zināt un pat ja nezina, tad noteikti kaut kur ir mājas rasējumi.
Te Rezerfords
pajautāja, vai students tiešām nezin vispārpieņemto šī uzdevuma atrisinājumu.
Students atbildēja, ka zina, taču viņam ir līdz kaklam skolas un koledžas
pieeja, kurā pasniedzēji uztiepj skolniekiem savu vienīgo pareizo domāšanas
veidu.
Šis students
bija neviens cits kā Nils Bors dāņu fiziķis, 1922. gada Nobela prēmijas
laureāts.
Nu arī es, komunicējot ar klausītājiem, laiku pa laikam pieķeru sevi
pie domas:
„Vai tikai es tagad necenšos uzspiest savu vienīgo pareizo redzējumu?”
Kāpēc zinošie grib mācīties, bet ne visai zinošie ne...
Ja esi
vadītājs kaut vai 2 cilvēkiem, tad droši vien esi saskāries ar šo problēmu.
Tu mēģini ar
darbiniekiem runāt par panākumu plānošanu (zvanu skaits, kam zvanīt, cik %
piekrīt satikties, kā vajadzētu darboties, lai sasniegtu iecerētos
Gan jau tu
esi apmeklējis Panākumu plānošanas treniņus un saproti, cik labi visa šī ķēdīte
darbojas, taču tevi centieni to izstāstīt padotajiem bieži vainagojas ar pliku
nulli.
Pēdējā laikā
man bieži nākas vadīt treniņus Pārdošanas un saskarsmes prasmēs, piemēram,
datoru u.c. elektronisko ierīču remontdarbiniekiem. Izskatās gana vienkārši: pamatojoties
uz noslēgto apkalpošanas līgumu darbinieku izsauc saremontēt salūzušu kopētāju.
Viņš redz, ka firma ir izaugusi līdz 50 cilvēkiem un mazais galda personālais
kopētājs jau sen nevelk. Kas būtu vienkāršāk, kā uz karstām pēdām aprunāties
par atbilstošāka verķa iegādi. Taču
atkal nekā...
Tā nu tas ir
iekārtots, ka lielākā daļa cilvēku, kuri māk strādāt ar rokām, pilnīgi noliedz
darbu ar „muti”. Viņiem nav saprotams, kāpēc ir svarīgi sasveicināties, kāpēc
nedrīkst teikt: „Nu jā, strādājot ar šādu tualetes papīru, jau tas kopētājs
nemaz nevar nesaplīst!” Viņi arī nesaprot, ka dodoties uz veikalu, lai nopirktu
kādu palīgmateriālu, būtu labi par to painformēt un pēc darbu paveikšanas
vajadzētu kādam atbildīgajam pateikt, ka viss ir saremontēts un darbojas un
varbūt pat uzsmaidīt.
Par to, lai
pateiktu tādu spārnotu frāzi kā: „Ja nu kas gadās kādam citam aparātam – droši
zvaniet, būsim pie Jums kā štiki” un
pateikties par gardo kafiju viņiem pat prātā neienāk.
Ilgāku laiku domāju, kāpēc tas tā notiek, kamēr sameklēju atbildi. Tā ir šajā
O O O
6,28 mm 31,4 mm 62,8 mm
Ja atceramies
ģeometriju, tad zinām, ka riņķa līnijas garums ir L = 2 x 3,14 x r.
Tātad pirmās
riņķa līnijas garums ir aptuveni 2 x 3,14 x 1 mm = 6,28 mm, otrās 2 x 3,14 x 5
mm = 31,4 mm, kamēr trešās - 2 x 3,14 x 10 mm = 62,8 mm.
Sanāk, ka
tiem, kuru zināšanas ir izmērāmas ar pirmo apli, saskarsmes līnija ar nezināmo
ir ļoti maza, respektīvi, viņi ir pārliecināti, ka nezina tikai pavisam
nedaudz.
Jo cilvēka
zināšanas ir plašākas, viņa saskarsmes līnija ar nezināmo kļūst arvien garāka
un garāka. Jo cilvēks vairāk zina, jo viņš apzinās, ka vēl ir jomas, kurās viņš
varētu pilveidoties.
Te nu ir tas paradokss:
jo mazāk zinu, jo liekas, ka vairāk
zinu;
jo vairāk zinu – jo apzinos, ka ir vēl daudz kā neapzināta.
Tad ko tādā
gadījumā darīt? Atceramies skolas laikus – tu taču mācījies tos priekšmetus,
kuros bija:
a)
skaista skolotāja
b)
skolotāja – suņanagla
(kura par katru sīkumu sūdzējās vecākiem)
c)
skolotāja, kura mācēja parādīt, kā iegūtās zināšanas
palīdzēs tavā dzīvē.
Ja tu esi
vadītājs, tev pašam izlemt ar kuru no 3 metodēm tu vēlies panākt rezultātu. Ja
nu izvēlies skaisto (interesanto, labo, neatkarīgo, praktisko) skolotāju,
atceries, ka pašam par tādu nav tik viegli būt. Jo ir priekšvēsture un ir
nākotne un abās tev laiku pa laikam nāksies kādu no saviem darbiniekiem
nostrostēt. Kaut vai profilaksei...
Androgoģija - pieaugušo apmācības
Andrejs Aleksandrovičs Verbickis, M. Šolohova vārdā nosauktās MVHU katedras vadītājs
Pretruna starp uz pagātnes
zināšanām bāzēto mācību saturu no vienas puses un apmācāmā
profesionāli-praktiskās darbības orientāciju uz nākotnes notikumiem no otras
puses. Ja nākotne apmācāmā acīm ir abstrakta, nekonkrēta, tad viņš neredz,
tieši kur un kā varētu tikt pielietotas pasniegtās zināšanas. Viņam trūkst
motivācijas mācīties, jo nav saredzams apgūto zināšanu personiskais pielietojums
un mācībām trūkst personiskās jēgas.
1970. gadā amerikāņu zinātnieks M.Š. Noulzs uzrakstīja grāmatu „Pieaugušo apmācību mūsdienu praktika: androgoģija pret pedagoģiju.” Šo datumu arī uzskata par androgoģijas dzimšanas dienu.
Kad mēs
dzirdam pieminam apmācības, pirmais termins, kas ienāk galvā, ir – pedagoģija.
Taču pēdējā laikā arvien biežāk mēs runājam par pieaugušo apmācībām. Pētījumi,
ko veikuši vairāki zinātnieki, pierāda, ka pedagoģijas, jeb bērnu mācīšanas
metodes nav efektīvas, veicot pieaugušo izglītošanu. Un tomēr – termins androgoģija vēl joprojām ir ļoti rets
latviešu sarunu valodā.
Kad
apjautāju savus kolēģus, ko varētu nozīmēt androgoģija,
visbiežākā atbilde bija viegla plecu paraustīšana. Kad pieminēju pedagoģiju –
jā tas ir zināms termins, nozīmē – apmācības. Tikai tad, kad pieminēju citu
pedo....., tad sekoja, jā – vai tiešām bērnu apmācība? Un androgoģija, savukārt, varētu būt – pieaugušo apmācība?
Patiesībā, nevis apmācība, bet gan mācīšanās. Un nevis
mācīšanās, bet gan trenēšanās vai vingrināšanās, jo tie, kuri zina Blūma
taksonomijas līmeņus, saprot, ka zināšanām bez prasmēm nav gandrīz nekāda
pielietojuma. Ja nu vienīgi – kļūt par pedagogu.
Tātad, tikko radījām androgoģijas definīciju: darbojoties kopā ar treneri, uzzināt jaunas metodes, apgūt jaunas prasmes, pārbaudīt tās praksē un pieņemt vai nepieņemt turpmākajā darbībā.
Androgoģijas būtība un aktualitāte
Neskatoties uz to, ka terminu „androgoģija” visdrīzāk tikko uzzināji pirmo reizi, tam ir vairāk kā
100 gadu vēsture.
Androgoģija (grieķu valodā andros – pieaudzis cilvēks, agogein
– vest, tātad pieauguša cilvēka vadīšana) ir zinātne par pieaugušo apmācību
teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem.
Plašākā nozīmē tā ir zinātne par personības
pašrealizēšanos visā viņa dzīves garumā
Ir cilvēki, kuriem izdodas atrast savu aicinājumu un
realizēt savus talantus jau 18 – 20 gados, taču citiem, lai atrastu sevi,
nepieciešams uzkrāt zināšanas, praktiskos paņēmienus un pieredzi, lai pierādītu
sevi pilnā apjomā.
«Non scholae sed
vitae discimus» - «Ne skolai, bet sev pašam mēs mācāmies» - pirms daudziem
gadsimtiem teica Seneka. Žēl, ka tik reti mēs ņemam vērā šos viedos vārdus.
Mūsdienās informācija mainās daudz straujāk nekā
iepriekš. Ja beidzi augstskolu pirms 5-10 gadiem, tad tavas zināšanas šodien
visticamāk būs pilnībā novecojušas un to atjaunošana ir ne tikai profesionālo
prasmju jautājums, bet arī cilvēka personiskās izaugsmes stūrakmens.
Mūsdienās cilvēks vairs nevar vienreiz saņemt diplomu un 30-40 gadus strādāt pēc vienas formulas. Jau tagad androgoģija nosaka vidējā un augstākā personāla kvalifikācijas uzturēšanu. Ir uzņēmumi, kas saviem darbiniekiem ir izveidojuši mūžizglītības programmas, kurās līdztekus profesionālajām zināšanām un kvalifikācijas paaugstināšanai ir ietverti arī personiskās izaugsmes elementi.
Androgoģijas koncepcija
Viens no vadošajiem pieaugušo apmācību zinātniekiem
Dāvids Kolbs ir aprakstījis metodi, kura nosaka apmācību ciklisko raksturu un
izdala 4 posmus:
I. Apmācāmā dzīves un
praktiskās pieredzes analīze. Šajā posmā tiek analizēti rezultāti, kurus
sasniedz apmācāmais, izmantojot esošo profesionālo pieredzi.
II. Refleksijas fāze. Uzzinātā
izprašana un analīze, diskusija par to nozīmi turpmākajā dzīvē.
III.
Teorētiskā
apkopojuma fāze. Tajā tiek izveidota kopsakarība starp saņemtajām zināšanām un
līdzšinējo pieredzi. Notiek ideju ģenerēšana un jaunu darbības modeļu veidošana
IV. Eksperimentu stadija. Jaunradīto modeļu pārbaude praksē, kuras laikā tiek pieņemti secinājumi par to noderīgumu un pielietojumu profesionālajā darbībā.
Kāda mūsdienu gudrība saka: pasaki man „Kaitbords” un es to pēc brīža vairs neatcerēšos. Parādi man, kā tas izskatās – un es to atcerēšos. Iedod man pamēģināt – un tas varbūt kļūs manējais uz mūžu mūžiem.
Androgoģijas galvenās atšķirības no
pedagoģijas ir vairākas. Ja smadzenes pieņemam par kausu, tad bērnam šis kauss
nosacīti ir tukšs un viss, ko mēs tajā ielejam, tur arī paliek. Turpretī
pieaugušajam šis kauss jau ir pilns, pie tam bieži vien ar sagrozītu vai
tendenciozu informāciju. Lai tajā kaut kas paliktu, kaut kas vispirms ir
jāizlej, citādi šķidrums vienkārši notek pāri malām.
Nenoliedzami ir arī fakts, ka androgoģijā
vadošo lomu apmācību procesā spēlē apmācāmais (precīzāk gan būtu jāsaka – tas,
kurš mācās). Un apmācību vadītājs vairāk ir moderators, kurš palīdz izzināt,
izprast, sistematizēt mācību dalībnieka līdzšinējo pieredzi un papildināt to ar
trūkstošajām zināšanām.
Androgoģijas pamatprincipi:
· Balstīšanās uz līdzšinējo pieredzi. Pieaugušam cilvēkam ir profesionālā un dzīves pieredze, zināšanas, prasmes, uz kurām
noteikti ir jābalstās apmācību procesā;
· Rezultātu aktualizācijas princips. Pieaugušais meklē tūlītēju pielietojumu jaunajām
zināšanām un prasmēm;
· Mijiedarbības princips.
Apmācību process ir organizēts kā savstarpēja apmācāmā un mācību vadītāja
mijiedarbība visās apmācību stadijās;
· Apmācību individualizācija. Viena nosaukuma apmācības noteikti atšķirsies, jo tiks ņemtas vērā kā indivīda, tā grupas, pieredze, sagatavotības līmenis, psiho-fizioloģiskās vajadzības un mērķu dažādība;
· Apmācību variablā pieeja. Šis princips ietver samērā brīvu mērķu, satura, formas,
metožu, līdzekļu un rezultātu novērtēšanas izvēli un to savstarpējo atbilstību.
· Apmācības saskaņā ar kontekstu. Saskaņā ar šo principu, apmācības no vienas puses
orientējas uz konkrētu, ikdienā nepieciešamu sociālo un personības attīstības
mērķu sasniegšanu un no otras puses –
balstās uz laika, telpas, sadzīves, profesionālo un sociālo faktoru
realizāciju;
· Attīstāmo prasmju princips. No vienas puses, apmācību rezultātus nosaka izmērot
reālas apgūtās prasmes un no otras puses – kad ir sasniegti iepriekš notiektie
mērķi, apmācību process tiek papildināts, veidojot apmācāmajiem jaunas, nākamā
līmeņa iemaņas.
· Patstāvīgas mācīšanās princips. Patstāvīga darbošanās mācību procesā ir viena no
biežākajām apmācību formām pieaugušo apmācībā.
· Atbildības un apzināšanās princips. Tas nosaka, ka apmācāmais visā mācību procesā apzinās
apmācību nozīmi un savu līdzdalību tās norisē. Pieaugušais (ja vien nav ar varu
atdzīts) bieži izvirza apmācībām konkrētus mērķus, tiecas uz patstāvību un
pašrealizāciju.
Apmācību mērķi (pēc M.Š. Noulza):
·
Jaunas informācijas
un zināšanu iegūšana;
·
Augstāka līmeņa
zināšanu apguve;
·
Apgūt jauniegūtās
informācijas pielietošanas prasmes;
·
Vērtību tabulas un
pārliecības izstrāde;
·
Jaunu personisko
īpašību izstrāde; выработка новых личностных качеств;
·
Zinātkāres
apmierināšana.
Androgoģija neatzīst lekciju tipa apmācības,
bet galvenokārt paredz praktiskās nodarbības, bieži arī eksperimentus,
diskusijas, lomu spēles, paņēmienus, konkrētu profesionālu uzdevumu vai problēmu
risināšanu.
Līdztekus, mainās arī teorētisko zināšanu
pasniegšanas paņēmieni. Bieži tiek pielietotas starpdisciplīnu metodes, kurās
apskatām vairāku saistīto nozaru zināšanas, piemēram – projektu vadību.
Apmācību procesa posmi pēc androgoģijas principiem
1. Noteikt problēmu, kuras atrisināšanai nepieciešamas apmācības : Izšķir 7 mācību vajadzību blokus: vispārējā izglītība; profesionālās iemaņas; veselība; ģimenes dzīve; sociālā dzīve; hobiji; personības attīstība. Izvēlēties atbilstošo vajadzību.
2. Apmācāmo diagnosticēšana: Izvēlēties atbilstošo apmācību vajadzību, balstoties uz apmācāmā dzīves pieredzes apjomu un raksturu, fizioloģiskajām un psiholoģiskajām īpatnībām, kognitīvā un apmācību veida.
3. Apmācību procesa plānošana: Apmācību mērķi, uzdevumi un saturs. Optimālā apmācību struktūra. Apmācību formas un metodes. Panāktā novērtēšanas procedūra, kritēriji, formas un metodika.
4. Apmācību procesa nosacījumu radīšana: Komfortabli fiziskie nosacījumi telpai, optimāla
psiholoģiskā atmosfēra, nepieciešamie mācību metodiskie materiāli.
5. Apmācību procesa realizēšana: Priekšroka problēmsituāciju radīšanai, pētniecības projektu metodes pielietošanai, kura nodrošina apmācāmo ciešu iesaistīšanos un viņu esošās pieredzes pielietošanu.
6. Apmācību procesa un rezultātu novērtēšana. Apmācību procesa koriģēšana: Noteikt reāli apgūtā materiāla līmeni. Noteikt neapgūtās jomas. Noteikt tālākās apmācības vajadzību. Novērtēt programmas kvalitāti un apmācību procesa efektivitāti. Veikt korekcijas apmācību procesā.
Pieaugušo apmācību īpatnības.
Strādājot ar pieaugušajiem, jāņem vērā šīs kategorijas cilvēku psihisko procesu norise:
Uzmanības
noturēšana:
• Pieaugušajiem spēja atcerēties svārstās no 6 – 11
informācijas vienībām
• Pārslēgšanās no viena veidadarbības uz citu būs
produktīvāka, ja jaunais uzdevums auditorijai būs interesants.
• Uzmanības noturēšana būs veiksmīgāka, ja pielietojam
emocionālā fona uzturēšanas paņēmienus (humors, aforismi, spārnotas frāzes),
informācija ir aktuāla, kā arī tiek pielietoti dažādi informācijas uztveres
kanāli.
Atmiņa:
• Pasniedzot jaunu materiālu, jāievēro „Pirmās un pēdējās
informācijas efekts”. Tas nozīmē, ka klausītāji spēcīgāk atcerēsies
informāciju, kura skanējusi nodarbības sākumā vai pašās beigās, kamēr tā
informācija, ka pa vidu, varētu tikt ne tik labi iegaumēta.
• Jāatceras arī šāda pieaugušo psihes īpašība: labāk tiek
iegaumēta informācija, kura paliek nenoslēgta. Tika veikts zinātnisks pētījums.
Tika uzdots izpildīt uzdevumu, taču īsi pirms tā beigām darbs tika pārtraukts,
it kā gadījās kāda ķibele vai pārklāšanās. Aptaujājot apmācību dalībniekus un
lūdzot nosaukt uzdevumus, kuri bija jāizpilda, apmācāmie 2 x biežāk atcerējās
pārtrauktos uzdevumus, nevis tos, kuri tika pabeigti.
Darbaspējas:
• Jaunā materiāla apgūšanas efektivitāte palielinās, ja
tas ir sadalīts vairākās nodarbības pa ne vairāk kā 1,5 stundu ilgumā.
• Jāņem vērā pieaugušo darboties spēju posmi: treniņa sākumā līdz 20 minūtes jāatvēl „ieslēgšanai”, tāpēc šajā laikā materiālam jābūt viegli uztveramam. Turpinājumā 30 – 40 min seko maksimalaš darbaspējas fāze. Pēc tam sekojošas 30 minūtēs notiek aktivitātes kritums, uzmanība pavājinās, iegaumēšana notiek mazāk produktīvi. Pēdējās 10 minūtes ir psihisko procesu iztukšošanās, taču, ja atceramies „pēdējās informācijas efektu”, šajā laikā der atgādināt visu svarīgāko, par ko tika runāts nodarbībā.