6 pareizi risinājumi, bet neviens nav īstais
Ja atceramies savus skolas
vai augstskolas laikus, gan jau esam ielāgojuši atziņu, ka:
„Ir tikai viena taisnība un
tā ir tā, ko stāstīja pasniedzējs!”
Vēlāk
dzīvē nāk populārie Bosa patiesības likumi:
„Nr. 1 – bosam vienmēr
taisnība; un Nr. 2. – ja bosam nav taisnība – skaties likumu Nr. 1.”
Te
kāds vēsturisks piemērs pārdomām, ja nu esi pasniedzējs vai boss vai abi kopā.
Sensenos
laikos kāds pasniedzējs vērsās pie Anglijas Karaliskās universitātes prezidenta,
Nobela prēmijas laureāta E. Rezerforda pēc palīdzības.
Pasniedzējs
gatavojās novērtēt kāda fizikas studenta eksāmena atbildi ar viszemāko atzīme,
kamēr students apgalvoja, ka ir pelnījis visaugstāko!
Gan
pasniedzējs, gan students vienojās, ka pakļausies kādas trešās,
neieinteresētās, personas viedoklim. Izvēle krita uz Rezerfordu.
Eksāmena
jautājums bija: „Kā ar barometra palīdzību iespējams izmērīt ēkas augstumu?”
Uz
ko studenta atbilde bija: „Ir nepieciešams uzkāpt uz ēkas jumta, nolaist lejā
garā virvē iesietu barometru, uzvilkt to atpakaļ un izmērīt virves garumu.”
Kā
redzams, gadījums bija neviennozīmīgs, tā kā atbilde bija pilnīga un pareiza.
Taču tas bija fizikas eksāmens, kamēr atbildē izmantotajai metodei ar fiziku
bija maz kā kopēja.
Rezerfords
piedāvāja studentam atbildēt vēlreiz. Studentam atbildes sagatavošanai
Rezerfords deva 6 minūtes un piebilda, ka tai ir jādemonstrē fizikas likumu
izpratne.
Kad
pēc 5 minūtēm studentam uz lapiņas tā arī nekas nebija uzrakstīts, Rezerfords
prasīja, vai viņš padodas? Students atbildēja, ka viņam ir vairāki atbilžu
varianti un viņš cenšas izvēlēties labāko.
Ieintriģēts,
Rezerfords lūdza studentu atbildēt. Jaunais atbildes variants bija sekojošs:
„Uzkāpiet ar barometru uz jumta un metiet to lejā, izmērot krišanas laiku. Pēc
tam, izmantot attiecīgi formulu, jūs iegūsiet ēkas augstumu.”
Rezerfords
prasīja savam kolēģim pasniedzējam, vai tas ir apmierināts ar atbildi?
Pasniedzējs ar piepūli piekāpās, atzīstot atbildi par apmierinošu. Tad
Rezerfords atcerējās, ka studentam esot bijušas vairākas atbildes un lūdza tās
atklāt.
Ir
vairākas šī uzdevuma atrisināšanas iespējas, kā ar barometra palīdzību
iespējams noteikt ēkas augstumu.
Piemēram,
saulainā dienas laikā iziet uz ielas, nolikt barometru zemē un izmērīt tā ēnas
garumu un tad to pašu izdarīt ar ēkas ēnu. Zinot barometra augstumu un ēnu
attiecību, var izrēķināt ēkas augstumu.
Tikpat
labi der cita metode. Paņemiet barometru, pielieciet pie mājas sienas trepes un
liekot pie sienas barometru vienu aiz otra, iespējams uzzināt, cik barometru
gara ir mājas siena.
Ja
vēlaties komplicētākus piemērus, tad derēs šis. Iesieniet barometru garākā
virvē un iešūpojiet kā svārstu. Nosakiet gravitācijas lielumu mājas grīdas
līmenī un izdariet to pašu jumta līmenī. Izmantojot gravitācijas atšķirības,
principā var noteikt ēkas augstumu.
Taču
līdztekus dažādām citām metodēm, ir viena, manuprāt, pati vienkāršākā. Paņemiet
barometru, atrodiet mājas pārvaldnieku un sakiet viņam: „Cienījamais
pārvaldnieka kungs, man ir jauks barometrs. Tas būs jūsu, ja pateiksiet man šīs
mājas precīzu augstumu.”
Pārvaldniekam
vajadzētu to zināt un pat ja nezina, tad noteikti kaut kur ir mājas rasējumi.
Te Rezerfords
pajautāja, vai students tiešām nezin vispārpieņemto šī uzdevuma atrisinājumu.
Students atbildēja, ka zina, taču viņam ir līdz kaklam skolas un koledžas
pieeja, kurā pasniedzēji uztiepj skolniekiem savu vienīgo pareizo domāšanas
veidu.
Šis students
bija neviens cits kā Nils Bors dāņu fiziķis, 1922. gada Nobela prēmijas
laureāts.
Nu arī es, komunicējot ar klausītājiem, laiku pa laikam pieķeru sevi
pie domas:
„Vai tikai es tagad necenšos uzspiest savu vienīgo pareizo redzējumu?”