Kāpēc zinošie grib mācīties, bet ne visai zinošie ne...
Ja esi
vadītājs kaut vai 2 cilvēkiem, tad droši vien esi saskāries ar šo problēmu.
Tu mēģini ar
darbiniekiem runāt par panākumu plānošanu (zvanu skaits, kam zvanīt, cik %
piekrīt satikties, kā vajadzētu darboties, lai sasniegtu iecerētos
Gan jau tu
esi apmeklējis Panākumu plānošanas treniņus un saproti, cik labi visa šī ķēdīte
darbojas, taču tevi centieni to izstāstīt padotajiem bieži vainagojas ar pliku
nulli.
Pēdējā laikā
man bieži nākas vadīt treniņus Pārdošanas un saskarsmes prasmēs, piemēram,
datoru u.c. elektronisko ierīču remontdarbiniekiem. Izskatās gana vienkārši: pamatojoties
uz noslēgto apkalpošanas līgumu darbinieku izsauc saremontēt salūzušu kopētāju.
Viņš redz, ka firma ir izaugusi līdz 50 cilvēkiem un mazais galda personālais
kopētājs jau sen nevelk. Kas būtu vienkāršāk, kā uz karstām pēdām aprunāties
par atbilstošāka verķa iegādi. Taču
atkal nekā...
Tā nu tas ir
iekārtots, ka lielākā daļa cilvēku, kuri māk strādāt ar rokām, pilnīgi noliedz
darbu ar „muti”. Viņiem nav saprotams, kāpēc ir svarīgi sasveicināties, kāpēc
nedrīkst teikt: „Nu jā, strādājot ar šādu tualetes papīru, jau tas kopētājs
nemaz nevar nesaplīst!” Viņi arī nesaprot, ka dodoties uz veikalu, lai nopirktu
kādu palīgmateriālu, būtu labi par to painformēt un pēc darbu paveikšanas
vajadzētu kādam atbildīgajam pateikt, ka viss ir saremontēts un darbojas un
varbūt pat uzsmaidīt.
Par to, lai
pateiktu tādu spārnotu frāzi kā: „Ja nu kas gadās kādam citam aparātam – droši
zvaniet, būsim pie Jums kā štiki” un
pateikties par gardo kafiju viņiem pat prātā neienāk.
Ilgāku laiku domāju, kāpēc tas tā notiek, kamēr sameklēju atbildi. Tā ir šajā
O O O
6,28 mm 31,4 mm 62,8 mm
Ja atceramies
ģeometriju, tad zinām, ka riņķa līnijas garums ir L = 2 x 3,14 x r.
Tātad pirmās
riņķa līnijas garums ir aptuveni 2 x 3,14 x 1 mm = 6,28 mm, otrās 2 x 3,14 x 5
mm = 31,4 mm, kamēr trešās - 2 x 3,14 x 10 mm = 62,8 mm.
Sanāk, ka
tiem, kuru zināšanas ir izmērāmas ar pirmo apli, saskarsmes līnija ar nezināmo
ir ļoti maza, respektīvi, viņi ir pārliecināti, ka nezina tikai pavisam
nedaudz.
Jo cilvēka
zināšanas ir plašākas, viņa saskarsmes līnija ar nezināmo kļūst arvien garāka
un garāka. Jo cilvēks vairāk zina, jo viņš apzinās, ka vēl ir jomas, kurās viņš
varētu pilveidoties.
Te nu ir tas paradokss:
jo mazāk zinu, jo liekas, ka vairāk
zinu;
jo vairāk zinu – jo apzinos, ka ir vēl daudz kā neapzināta.
Tad ko tādā
gadījumā darīt? Atceramies skolas laikus – tu taču mācījies tos priekšmetus,
kuros bija:
a)
skaista skolotāja
b)
skolotāja – suņanagla
(kura par katru sīkumu sūdzējās vecākiem)
c)
skolotāja, kura mācēja parādīt, kā iegūtās zināšanas
palīdzēs tavā dzīvē.
Ja tu esi
vadītājs, tev pašam izlemt ar kuru no 3 metodēm tu vēlies panākt rezultātu. Ja
nu izvēlies skaisto (interesanto, labo, neatkarīgo, praktisko) skolotāju,
atceries, ka pašam par tādu nav tik viegli būt. Jo ir priekšvēsture un ir
nākotne un abās tev laiku pa laikam nāksies kādu no saviem darbiniekiem
nostrostēt. Kaut vai profilaksei...