Irbulītis, kurš nebija un pārdevējs, kurš zināja, ko es patiesībā biju domājis.
Vakar tepat Rīgā, kādā no internetveikaliem, gadījās
piedzīvot 2 pamācošas pieredzes vienā kontaktā.
Jau kādu laiku esmu planšetdatora īpašnieks (ilgi briedu,
īsti nezināju, ko ar to darīšu, taču, kad bija fantastisks piedāvājums - neizturēju
un nopirku...). Pēc kāda laika sapratu, ka tādu pliku staipīt apkārt nav ērti
un sāku skatīties pēc vāciņa ar iebūvētu klaviatūru.
Piedāvājumu nebija daudz, vismaz Latvijas interneta vidē. Un beidzot vienu atradu, kurš pie tam izcēlās ar papildus fīču. Tātad...
Pirmā pieredze - nu nezinu, nezinu, vai tas ir jauns
mārketinga veids, jeb tikai tāda sagadīšanās, taču nostrādā ne pa jokam. Ja
konkrēti - kā lasu piedāvājumā - ir tā "klavierīte" un klāt vēl
irbulītis, ar ko čikināt burtiņus tā pa fikso. Nu, protams, man
vajag arī irbulīti, tā, ka sūtu šo nost.
Jāsaka, ka arī kopējā cena bija visnotaļ draudzīga, un, kā jau iepriekš teicu - vērā ņemamu konkurentu šajā cenu grupā bija visai maz.
Pēc neilga laika man piezvana pieklājīgs puisis, apvaicājas, vai es esmu tas, kurš pasūtīja klavierīti un draudzīgi izstāsta, ka sorry, bet aprakstā esot ieviesusies kļūdiņa un irbulītis tur tomēr komplektā nenākot. Nu ko, iztikšu bez irbulīša, gan jau to var nopirkt atsevišķi... kas ar klavieri? - nu pērku taču (ja reiz lēmums pieņemts, pircējs ne tik viegli pāries uz jaunu meklēšanas un lēmuma pieņemšanas fāzi...
Pēc kādām dienām braucu pakaļ (esmu aizdomīgs, naudu uz priekšu nezināmām firmām cenšos nepārskaitīt). Viegli atrodu adresi, pašā ceļa malā, ir stāvvieta dažām automašīnām, norādes, liela izkārtne uz jumta - viss pēc labākajiem priekšrakstiem...
Ieeju birojā, vaicāju pēc savas "klavierītes" ... Puisis apmulsis. Izvelku savu planšetīti, saku, ka šamējam esmu apstellējis vāciņu - nu tādu, lai pliks nav apkārt jāstaipa u.t.t. Šie vēl apjukušāki. Iet pēc bosa. Iznāk kungs gados, vaicā, kas es esmu. Nosaucu gan vārdu uzvārdu, gan e-pastu, gan telefonu. Šis uz pailgāku brīdi pazūd blakus telpā.
Beidzot nāk ārā - izrādās, ka atceroties mūsu sarunu un es toreiz esot atteicies no pasūtījuma. Saku, ka diezin vai no Pārdaugavas brauktu pie šiem uz Purčiku, lai kačātu pravas.
Un te nāca ģeniālais, jeb otrā pamācošā pieredze. Mēģināšu citēt viņa domu graudu vārds vārdā: "Viņš taču konkrēti zina, ko es toreiz esmu teicis un ko ar to esmu domājis!"
Jā, cik gan grūti ir atzīties, ka klients ir pārprasts, ka varbūt menedžeris kaut ko ir aizmirsis ieķeksēt (jo puisis tiešām man iepriekš bija piezvanījis un teicis, ka jau ceturtdien varu braukt pakaļ), piegādātājs piemānījis, nu tā sakot, neliels ražošanas brāķītis. Taču nekā nebija - VIŅŠ ZINA LABĀK!
Ja nu par turpmāko, tad kungs mani ieaicināja blakus telpā, uzreiz parādīja to klavierīti ekrānā, es apstiprināju, ka īstā. Jā, rīt būšot klāt, varu braukt pakaļ.
Taču es vispirms gan piezvanīšu (jeb, pareizāk sakot -
uzrakstīšu, jo pēdējā laikā internetveikali pasākuši visus ieejošos telefonus
likt kā maksiniekus...
- 14. feb 2014 16:22