Desmit īpašības, kas nākotnē bērniem noderēs vairāk nekā konkrētas zināšanas
Šo rakstu godīgi "nozagu" no calis.lv. Ja kas, nu ļoti mūsdienīga un noderīga vietne.
http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/nosauktas-desmit-ipasibas-kas-nakotne-berniem-noderes-vairak-neka-konkretas-zinasanas.d?id=44074319#ixzz2rj03dJjA
Tas
nozīmē, ka likt mācīties matemātiku, valodas vai pievērsties kādai konkrētas
profesijas apguvei ir diezgan bezjēdzīgi – nākotnes vajadzības nav paredzamas.
1. Prasme
domāt pašam
- Prasme mācīties
Nākotnē pieprasītās profesijas pašlaik nav prognozējamas, lai arī ko prognozētu darba tirgus eksperti. Tāpēc labāk iemācīt nevis matemātiku, ķīniešu valodu vai izšūšanu, bet gan pašu mācīšanos. Mūžizglītība, nemitīga piemērošanās mainīgajam darba tirgum un neprognozējamajiem apstākļiem būs neizbēgama nākotnes cilvēka ikdiena. Spēja bez liela stresa un elastīgi reaģēt uz izmaiņām ir jāiemāca jau bērnībā, uzskata sociologs Fernandess Engita. Šodien apgūtās zināšanas un profesija neuzliek par pienākumu to strādāt visu atlikušo mūžu.
3. Komunikabilitāte
Attīstīt
komunikabilitāti un prasmi uzstāties publikas priekšā, pašanalīzi un
paškritiku, mācīt atpazīt savas sajūtas un virzīt bērnu ir emocionālo briedumu
ir vēl viena aktuāla vajadzība. Prasme skaidri un precīzi izklāstīt savu domu,
veidot dialogu, pārliecināt par savām (jebkurām!) idejām būs vērtīga īpašība
jebkurā darbā. No vecākiem tiek prasīts nepārtraukt bērnus, kad viņš runā un
nenorādīt vietu ar attieksmi "Tagad vecāki runā!"
4. Izpratne par sevi
Cilvēks, kurš
skaidri apzinās savas stiprās un vājās puses, daudz pārliecinošāk prot sevi
prezentēt jebkurā vidē un sabiedrībā. Tāpēc pašanalīzes iemaņas, savu emociju
atpazīšana un pieņemšana ir svarīga prasme nobrieduša, psihiski stabila cilvēka
izveidē. Atkal – runājiet ar bērnu, kāpēc viņam patīk, piemēram, basketbols.
Vai iemesls ir komandas darbs vai spēja izcelties un konkurēt. Kuras īpašības
dominē, izvēloties konkrēto hobiju.
5. Spēja pazīt savas šaubas un bailes
Iepazīt savas bailes un šaubas
ir noderīgi, jo tad tās var mērķtiecīgi pārvarēt un tās netraucē dzīvot.
Dzīvojot sabiedrībā, kas ir tik nestabila kā tagad, rodas ļoti daudzas fobijas
un slēptas neirozes. Bet nav jēgas iestāstīt, ja jābūt ir drosmīgam un ne no kā
nav jābaidās. Labāk nosaukt skaļi baiļu iemeslus un kopīgi tos
pārvarēt.Piemēram, bailes uzstāties publiski, kāpēc un ko darīt.
6. Organizatora spējas
Prasme radīt un pēc tam arī
vadīt savus vai citu projektus ir vēl viena universāla iemaņa, kas noderēs
nākotnē. Tā ir arī prasme pašam organizēt un vadīt savu dzīvi. Vecāki šīs
īpašības var veicināt jau no mazotnes, uzdodot veikt vienkāršus uzdevumus.
Skolas vecumā bērni var rīkot klases pasākumus vai organizēt ballītes kases
biedriem. Tas viss veido izpratni par darba organizāciju un projektu plānošanu.
7. Entuziasms
Ja bērns nav par sevi pārliecināts un drošs, ka saņems
atbalstu savām idejām, viņš viegli padodas apātijai un zaudē tādu nenovērtējamu
īpašību kā azarts un entuziasms.
Tāpēc motivācijas trenere Marija Bateta iesaka bērnus audzināt tā, lai viņiem
ir šī īpašība. "Katru lietu, ko uzsākat darīt, uzsāciet ar degsmi un
sajūsmu – sākot no došanās uz kafejnīcu un beidzot ar laivu braukšanas pasākumu
– itin visā ielieciet degsmi un sajūsmu!". Ar laiku tā kļūs arī par
bērna rakstura īpašību.
8. Radoša pieeja problēmām
Lai
arī vecāki nezina, kāda būs viņu bērnu nākotne, jau tagad ir skaidrs, ka prasme
elastīgi pieņemt izmaiņas un radoši risināt problēmas noderēs vienmēr.
Sociologs un pētnieks Havjers Elzo kā obligātas norāda arī tādas prasmes kā zināt,
kur meklēt nepieciešamo informāciju, spēju palūgt palīdzību un zināt, kur var
vērsties pēc palīdzības, plašas zināšanas un spēcīgu individualitāti. Tāpēc
atbalstiet ikvienu iniciatīvu, ko bērns grib pamēģināt. Atbalstiet zinātkāri,
atbildiet uz jautājumiem.
9. Kritiska domāšana
Eksperti
arī iesaka jau tagad bērniem izkopt tādas rakstura īpašības kā spēju pārdzīvot
zaudējumus, spēju samierināties ar sapņu sabrukumu, īpaši, ja tie saistīti ar
sociālo statusu. Prasmi domāt par notiekošo ne tikai balstoties uz oficiālo
informāciju, bet domājot pašam ar savu galvu. Tāpat sociologs Havjers Elzo pat
iesaka diskutēt par tādām vispārētiskām problēmām kā eitanāzija, invaliditāte
un nevēlama grūtniecība.
10. Pozitīvais noskaņojums
Lai
arī pozitīvā domāšana dažreiz jau skan kā naivuma apzīmējums, tomēr prasme visā
ieraudzīt kaut ko labu tiešām ir noderīga īpašība, kas arī ir, par laimi,
ieaudzināma! Pat vissliktākajā situācijā ir iespējams atrast kaut ko pozitīvu
un noderīgu. Māciet to arī bērniem – ik vakaru saskaitiet 5 labas lietas, kas
notikušas šodien.
Kāpēc cilvēki nekļūst bagāti.
1. Apkārtējā vide.
Piekrītiet –
lielākā daļa līdzcilvēku piedzimst ģimenē, kura nav bagāta. Ja interesē
precīzāka statistika, tad mazāk kā 5% ģimeņu Latvijā mēnesī pelna vairāk nekā
1000 Ls.
Viņš dzīvo
vietā un mājā, kurā bagāto nav. Viņš apmeklē skolu, vēlāk arī augstskolu, kurā
vairums ir NE bagāto ģimeņu bērni. Cilvēks vairākus gadu desmitus veido sevi
vidējas rocības vidē un attiecīgi uzņem arī šādas vides idejas. Šādam cilvēkam
reti ir pieeja citas uzvedības tipa modelim. Viņš izaug, kļūst nobriedis, bet
tā arī var nenonākt tiešā, ilgstošā kontaktā ar kādu patiešām veiksmīgu un
turīgu cilvēku.
Gan jau esam
pamanījuši, ka aktieru bērni bieži kļūst par aktieriem, sētnieku bērni – par
sētniekiem, zinātnieku bērni – par zinātniekiem. Un diemžēl tieši tāpat –
mazturīgo bērni kļūst par mazturīgajiem, kamēr turīgo bērni – par turīgajiem.
Ja skatāmies Latvijā, ir izveidojusies paaudze, kuru vecāki 20 gadus vispār nav
saņēmuši neko citu, kā vienīgi pabalstus – attiecīgi arī viņu bērni lielākoties
būs pabalstu saņēmēji.
Lai spētu
pielaikot veiksmīgo cilvēku domāšanas un dzīves veidu, jābūt iespējai redzēt viņu
izturēšanos vienkāršākajās ikdienas situācijās, dzirdēt, par ko viņi runā
mājās, izprast viņu attieksmi pret dzīvi.
Pirmais
iemesls, kāpēc tik maz cilvēku kļūst veiksmīgi un bagāti, ir tajā, ka vidusmēra
cilvēks pat NESPĒJ iedomāties un jo vairāk, attiecināt uz sevi, kāda tad īsti
ir bagāta un veiksmīga cilvēka dzīve, un attiecīgi nespēj rīkoties, lai
realizētu šādas dzīves modeli. Īstenībā notiek pat ļaunāk – daudzi ir
pārliecināti, ka bagāts un veiksmīgs var būt, tikai kaut ko nozogot. Ka tas jau
nav man, bet tikai izredzētajiem, jo tādējādi rodas secinājums, ka nekas nav
jāmaina, nekas nav jādara, jo tik un tā neko izdarīt nav iespējams.
2. Lēmuma pieņemšana
Otrais
iemesls, kāpēc vidusmēra cilvēki nekļūst bagāti – viņi nepieņem lēmumu kļūt
bagātiem. Īstenībā notiek pat ļaunāk – daudzi ir pārliecināti, ka bagāts un
veiksmīgs var būt, tikai kaut ko nozogot. Ka tas jau nav man, bet tikai
izredzētajiem, jo tādējādi rodas secinājums, ka nekas nav jāmaina, nekas nav
jādara, jo tik un tā neko izdarīt nav iespējams.
Pat ja
cilvēks ir uzsācis lasīt izglītojošas grāmatas, apmeklēt seminārus vai
vebinārus, treniņus, kuros iespējams satikties ar veiksmīgiem un bagātiem
cilvēkiem, viņa dzīvē nekas būtiski nemainīsies, kamēr netiks pieņemts
negrozāms lēmums kļūt finansiāli neatkarīgam. Tikai stingrs lēmums uzsākt darīt
to, kas ved pie bagātības. Kā teica kāds Austrumu gudrais: „kamēr tu turpināsi
darīt tāpat kā agrāk, tu arī saņemsi to pašu, ko agrāk!”
Tātad,
otrais iemesls ir lēmuma PIEŅEMŠANA. Cilvēks grib, viņam ir nodoms, viņš cer,
ka kādā skaistā dienā viņiem būs daudz naudas. Taču viņi nespēj pieņemt stingru
lēmumu: „Es to paveicu!” Šāds lēmums ir pirmais būtiskais solis ceļā uz veiksmi
un bagātību.
3. Morgen, Morgen noch nicht
Heute* .
Trešais
iemesls – atlikšana. Третья причина – промедление. Nav noslēpums, ka vienmēr atradīsies kāds
būtisks iemesls, kāpēc nākas atlikt ieplānoto. Iespējams, ka šodien ir
neveiksmīga diena, mēnesis, sezona. Horoskopā bija rakstīts, ka šonedēļ
nedrīkst uzsākt ko jaunu. Ģimene un paziņas nesapratīs, ir krīze un depresija...
Rezultātā vidusmēra cilvēks turpinās atlikt un atlikt savu dzīvi „uz vēlāku
laiku”. Un tā – mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada, kamēr kāda visnotaļ kaulaina
madāma jau klauvē pie durvīm.
Ir gana daudz cilvēku, kuriem
ir visi priekšnoteikumi kļūt veiksmīgiem un bagātiem: viņiem ir atbilstošas
personiskās īpašības, ir interesanta biznesa ideja, ir īstais brīdis to
realizēt. Taču mūžīgā atlikšana pārceļ ieplānoto uz nenoteiktu nākotni.
4. Nespēja nemaksāt par
labklājību.
Kā ceturtais
iemesls, kāpēc vidusmēra cilvēks līdz pat pensijas vecumam tā arī paliek
nabags, ekonomisti sauc par „nespēju atlikt apmierinājumu”. Lielākā daļa cilvēku ir gatavi iztērēt pēdējo
santīmu vai ņemt neadekvāti dārgu kredītu, lai iegādātos nekam nevajadzīgu,
taču pamatīgi izreklamētu preci.
Šādi cilvēki
nespēj sevi disciplinēt, nespēj atturēties no nevajadzīgiem izdevumiem. Par
visu svarīgāks viņiem ir mirkļa apmierinājums. Vienalga cik viņi nopelnīs,
viņiem nekad nebūs pietiekami naudas. Viņi nav spējīgi plānot savu budžetu, jo
nespēj tikt galā ar kārdinājumiem. Arī šādiem cilvēkiem ir gandrīz neiespējami
sasniegt finansu neatkarību.
5. Laika perspektīvas trūkums.
Piektais
iemesls ir laika perspektīvas trūkums. Deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos
gados Hārvarda Universitāte veica pētījumu aptaujājot tūkstošiem ģimeņu .
Viņš gribēja
uz zināt, vai ir iespējams noteikt, nākamā paaudze ir bagātāka vai nabagāka nekā
viņu senči. Viņš atklāja, kādu faktoru, ar kura palīdzību līdz pat 97 % gadījumos
var noteikt panākumus.
Viņš to nosauca
par "laika perspektīvas" faktoru. Šis faktors nosaka, cik ilgā laikā
ģimene pieņem svarīgus lēmumus un saplāno to veikšanas soļus. Izrādās, ka tas,
ko ģimene plāno darīt nākotnē, nosaka to, ko tā dara vai nedara šobrīd.
Piemēram, kā
ilgtermiņa plānošanas piemērs var būt Anglijas bagāto ģimeņu paradums reģistrēt
tikko dzimušo bērnu Oksfordas vai Kembridžas universitātē.
Jaunie
vecāki katru mēnesi sāk atlikt naudu apmācībām un pēc 18-20 gadiem viņu bērns
saņems vislabāko izglītību, kas ļaus viņam ieņemt spēcīgu starta vietu šajā
pasaulē.
Tādējādi
cilvēki, kuri apzināti veido nākotni un piestrādā, lai plānotu savu un tuvāko dzīvi
ilgtermiņa perspektīvā, vienmēr no ekonomiskā viedokļa ir veiksmīgāki un virzās
savas dzīves laikā pa augšupejošu līniju.
Ja esi
gatavs mainīt savu nākotni, sāc ar šodienu. Kāds ir tavs iemesls, kāpēc neesi
pilnībā apmierināts ar savu finansiālo stāvokli?
Ja esi gatavs,
padalies ar mums un citiem...
* Rītdien, rītdien,
tikai ne šodien (Populārs vācu dzejolītis)
Spontānā plānošana tiem, kuri ienīst Time Management. 2. daļa
Īsumā
apkoposim svarīgākās atziņas, lai nostiprinātu agrāk lasīto.
·
Vispārpieņemtās Time
management un mērķu sasniegšanas sistēmas absolūti nav piemērotas da Vinči;
·
da Vinči izcilais
potenciāls – tie ir spējīgi veiksmīgi darboties daudzās atšķirīgās jomās;
·
da Vinči ir
pamatoti atļaut sev darboties vienlaikus vairākos virzienos. Tā ir viņa
panākumu atslēga.
·
Dažādību, kuru tik ļoti vēlas da
Vinči, var sasniegt, dienas laikā spontāni pārslēdzoties no vienas darbības
jomas uz citām;
·
Sagatavojiet jomu vai mērķu sarakstu, regulāri to atjaunojiet un
turiet to ērti pieejamās vietās. Laiku pa laikam ieskaties tajā un izvēlies to
virzienu, kurp dodas tava zemapziņa.
2. daļa.
Vai tiešām ir iespējams sasniegt panākumus bez ilglaicīgu mērķu
nospraušanas un pieturēšanās pie plāna?
Vai iespējams vienlaikus virzīties vairākos virzienos,
nesadrumstalojot sevi?
Kā dzīvot, ļaujoties plūsmai un aizmirstot par terminiem
„Pašmotivācija” un „Slinkums”. Turpinājumā jūs atradīsiet tās odziņas, kurām
nepietika vietas pirmajā daļā.
Šis
raksts ir veltījums visiem klasiskās Time
management sistēmas upuriem, kuri cietuši neveiksmi, virzoties uz
izaicinošiem mērķiem. Cilvēkiem, kas zaudējuši pašpārliecinātību neauglīgos
mēģinājumos pielietot Napoleonu
sistēmas, kuras ir pretrunā ar viņu iekšējo būtību.
“Kāpēc
vairums cilvēku pārtrauc virzīties uz ilgloloto mērķi?”
Klasiskās
mērķu sasniegšanas teorijas piekritēji visi kā viens māca mums PAREIZU mērķu izvirzīšanas tehniku.
Viņi uzstāj, ka pareizi formulējot
mērķus, jau ir sasniegta puse no uzvaras. Mērķim ir jābūt konkrētam, izmērāmam,
orientētam uz rezultātu, noteiktam laikā, iedvesmojošam un motivējošam (SMART).
Pareizi formulēts mērķis mūs nepārtraukti motivēs un dos spēkus ikdienas darbam.
Tikko kā
mērķis noformulēts un izraisa dedzīgu entuziasmu, ķeramies pie Darba plāna
sastādīšanas. Šajā solī tiek noteikti posmi, termiņi, kā arī visas
nepieciešamās darbības, kas ved pie panākumiem. Ja mērķis iedvesmo, tas visu
laiku nenovēršami bīdīs cilvēku darīt to, kas iepriekš tika ieplānots.
Patiesi?
Pirmajā
brīdī teorija liekas pārliecinoša.
Bet
uzmanīgāk ieskatoties - tā mums, da Vinči
tipam ir dziļi neveiksmīga jau pašā saknē. Es pat teiktu, ka klasiskā Time management pamatprincips, kuru visi
piesauc un deklarē, ir tā fundamentālā kļūda.
Ieskatīsimies
patiesībai acīs. Dažādos treniņos mēs esam apguvuši uzstādīt mērķus gadam un
pat desmit gadiem uz priekšu. Mēs to jau mākam. Tad kāpēc lielākā daļa no mums
pārtrauc virzību uz mērķi jau pašā ceļa sākumā? Tūdaļ noskaidrosim.
“Time management un mērķu sasniegšanas
sistēmu būtiskākā kļūda”
Iedomājieties
burtnīcas lapā horizontālu taisni. Tās sākums ir pirmais solis uzsākot ceļu uz
mērķi un beigas – panākuma sasniegšanas brīdis. Tātad līnija attēlo laika posmu
no ceļa sākuma līdz nospraustā mērķa sasniegšanai.
Pieņemsim,
ka mērķis - iegādāties jaunu automašīnu, ir nosprausts uz 3 gadiem un ka viss
ceļa garums ir 100%. Kā jūs domājat, cik ilgi cilvēks var atzīmēt auto nopirkšanas
svētkus? Nu nedēļu, divas? Ilgāk svinēt vienkārši ir kaitīgi veselībai! Tātad 3
gadi atbilst 1104 dienām, kamēr 2 nedēļas svētku ir 14 dienas, kas atbilst 1,2
procentiem laika skalā. Šobrīd neiedziļināsimies faktā, ka nav tādu cilvēku,
kuri varētu nepārtraukti strādāt 686 dienas pēc kārtas.
UN TĀ –
MĒRĶU SASNIEGŠANAS SISTĒMU FUNDAMENTĀLĀ KĻŪDA SLĒPJAS TAJĀ, KA …
Tās mūs
māca motivēt sevi ar pozitīvo pārdzīvojumu un slavas momentu, kurš ilgst tikai
1-2% no visa laika. Tajā laikā, tās truli ignorē to prieku un baudu, kuru varētu
gūt pašā Virzības Procesā!
Gatavojot
šo materiālu, es izskatīju daudz materiālu par Time management, taču nevienā pašā nebija ne vārdiņa par to, ka
pati virzība jeb Ceļš uz Mērķi nestu
gandarījumu, ka darbošanās kā tāda varētu būt patīkama. Ja nu vienīgi kaut ko
par to runāja Konfūcijs...
Es mīlu
lietot izteicienu: „Lai tas, ko es daru, sniedz kaifiņu!”
Ja es
zvanu klientiem tikai vienu stundu dienā, es varu no tā kaifot. Ja man tas
jādara 8 stundas – nākas vemt. Ja es vadu apmācības 1-2 dienas nedēļā, tad
gūstu no tā kaifu un mani klausītāji arī. Ja man katru dienu būtu jāvada
treniņi – droši vien ļoti ātri tas pārvērstos par rutīnu.
Kādā materiālā
es pat atradu ģeniālo: „Redzot savā priekšā tādu vilinošu mērķi kā miljons
dolāru, jums nenāksies uzdot jautājumu „kā piespiest sevi strādāt”. Jums
piemitīs visaugstākā pašmotivācija, ja veiksiet darbu, kurš veicinās ilglaicīgo
mērķu sasniegšanu! Tāpēc jūsu ikdienas rutīnas darbības kļūs vēl vairāk ar
piepildītas saturu un apzinātas, jo jūs taču strādājiet, lai realizētu savu
sapni!”
Turpinājumā
autors piedāvā uzstādīt mērķi: „viens miljons dolāru pēc 7 gadiem, lai turpmāk
nekad nenāktos strādāt 8-10 stundas dienā.”
Citiem
vārdiem sakot, viņš uzskata, ka ir normāli 7 gadus vergot un atmest visu citu
darba dēļ, lai vēlāk varētu neko nedarīt.
Bet tas
taču ir pilnīgākais absurds! Vai gadījumā interesantāk nav veltīt 7 gadus
nodarbēm, kuras tu dari ar kaifiņu?
Un vispār, kāpēc sevi iegrožot ar laika rāmjiem? Kāpēc nevar ar patīkamām
nodarbēm darboties visu dzīvi?
Par laimi,
vairs nav nepieciešamība SŪRI UN GRŪTI
strādāt, lai nodrošinātu eksistenci, kā tas bija vēl pirms gadiem 70.
Vai esat
dzirdējuši par 2 puišiem, kuri uztaisīja „100 angļu vārdi ķīniešu valodā”? Viņi
to ievietoja internetā par katru lejuplādi prasot tikai
Manuprāt,
iemesls Nr. 1, kāpēc es un citi da Vinči
pamet iedvesmojošus mērķus – tā ir nevēlēšanās veikt netīkamus uzdevumus. Nevēlēšanās
principiāli darīt to pat tad, ja tas apdraud mērķa sasniegšanu.
Efektīvām
darba organizēšanas sistēmām vispirms būtu jāmāca meklēt nodarbes, kuras mums
patīk. Pēc tam izvirzīt mērķus. Un tikai pēc tam sastādīt plānu, kā sasniegt
mērķi, nodarbojoties ar to, kas atbilst mūsu iekšējai būtībai.
Šādas
pieejas gadījumā gandrīz visi 100% laika, ko veltīsim mērķa sasniegšanai, nesīs
prieku.
Vēlos piebilst,
ka patīkama nodarbe ne vienmēr ir viegla izklaide. Piemēram, rakstīt rakstus,
vadīt seminārus un uzturēt blogus, nemaz nerunājot par handbola komandas
organizēšanu, man ir gana nopietns darbs,
kura dēļ es brīžam vai lecu ārā no biksēm, taču, kopumā, šis darbs mani aizrauj
“Mainām
terminu MĒRĶIS pret CEĻŠ vai VIRZIENS”
Mērķis – tas ir galapunkts vai gatavais produkts, kurš radies
darbības rezultātā. Tā sasniegšanas brīdis – tas ir fakts, kurš notiek tikai
vienu reizi. Pēc šī notikuma kādu brīdi varam padusēt uz lauriem, bet pēc tam
stādīt nākamo mērķi.
Brīdi, kad mērķis sasniegts, tikpat kā nav iespējams pastiept
laikā. Piemēram, jūs veikalā nopirkāt alu. Tikko kā jūs samaksājāt kasē, alus
ir jūsu. Mērķis ir sasniegts.
Ir
pilnīgi neiespējami par alu maksāt veselu gadu. Protams, izņemot situāciju, ja alus
ir iegādāts uz kredīta
Īsi pirms
Jāņiem es kļuvu par 19. Eiropas Strādājošo sporta spēļu čempionu rokasbumbā.
Labi, tajā dienā bija prieks, medaļas kaklā, fotografēšanās, draugu lokā
izdzērām daudz čehu alus. Bet jau nākamajā dienā kaifiņa doza par sasniegumu
nokritās par visiem 95%. Un vēl tas 27 stundu mājupceļš autobusā Līgo dienā –
drīzāk jau mocības... Nu ir man mājās uz plauktiņa medaļa un sekcijā kārtējais
alus kauss kolekcijai.
Nu labi, tas nu ir skaidrs un saprotams. Tagad atbildēsim uz
jautājumu: kāpēc iepriekš minētā mērķu uzstādīšanas sistēma pašā saknē ir
neefektīva? Lūk, daži piemēri:
·
Iemācīties uzturēt blogu;
·
Izveidot savu biznesu;
·
Iemācīties videofilmēšanu;
·
Darboties Murjāņu Sporta ģimnāzijas rekonstrukcijas atbalsta
projektā.
Vēlēšanās iemācīties uzturēt blogu nevar tikt definēta kā mērķis.
Tas ir nepārtraukts process, kura laikā mēs atklājam un uzlabojam dažādas
prasmes. Tas nevar būt galīgs, kaut vai tāpēc, ka mums nāksies visu laiku apgūt
jaunos risinājumus. Citādāk mēs to vienkārši aizmirsīsim.
Biznesa izveidošana arī īstenībā nav mērķis. Lielākā daļa biznesu
ir nepārtraukti jāuztur un jāattīsta - jāpiesaista jauni klienti, jāpilnveido
procesi, jāizveido jauni produkti vai pakalpojumi u.t.t. Kā saka mans draugs
datorģēnijs Igors: ”Jebkura ideja internetā var nopelnīt 20
Pie tam, bizness prasa regulārus ieguldījumus. Nav iespējams
vienreiz kļūt par biznesa īpašniekiem un tad visu mūžu gulēt uz lauriem. Nu
labi, ir jau arī izņēmumi.
Attiecībā uz pārējiem punktiem ir tieši tāpat. Golfa spēle –
process. Tikko to pārtrauksi, prasmes mazināsies. Bet, ja ir izdevies noķert
kaifiņu no filmēšanas, rozā pasaka tikai tikko ir sākusies
Ja saprotam,
ka tie nav mērķi, tad kas gan tie ir? Nosauksim tos par Ceļu. Ceļu, kuram piemīt Virziens
un kurš paredz nepārtrauktu paņēmienu un talantu attīstību un pieredzes
bagātināšanu.
Šādā gadījumā mūsu saraksts pārvērtīsies no Mērķu saraksta uz Vēlmju
sarakstu. Vēlmju, kuras mudina virzīties noteiktā virzienā un pilnveidoties.
Kāds tagad varētu izskatīties mūsu saraksts:
·
Uzsākt doties ceļā, lai regulāri pilnveidotu bloga uzturēšanas (tehniskās
zināšanas, vizuālā noformēšana un rakstu veidošana) prasmes;
·
Uzsākt doties ceļā, lai izveidotu un attīstītu savu biznesu –
videosemināru vadīšanu;
·
Uzsākt apgūt videofilmēšanu, lai varētu fiksēt un parādīt citiem
neparasto, kas ikdienā notiek mūsu dzīvē
·
Turpināt nosargāt Murjāņu rekonstrukcijas ideju, kuras rezultātā
tiktu izveidot jauns, mūsdienīgiem standartiem atbilstošs sporta centrs.
“Mērķi
ceļā uz...”
Ja atceries, raksta pirmajā daļā mēs runājām par dzīvi bez
mērķiem. Lai nerastos pārpratumi, šis apgalvojums prasa detalizētāku
izskaidrojumu. Ceļš ir tikai iespēja sasniegt mērķi, kamēr apzināta Virzīšanās
pa šo Ceļu nodrošina pakāpenisku nelielu starpmērķu sasniegšanu. Precizēšu uz
sava piemēra:
Kad
nolēmu izveidot blogu, es neizvirzīju mērķi: „Izveidot populārāko blogu! Tā
vietā es nolēmu uzsākt virzību uz blogošanu. Uzsākt ceļu, lai pilnveidotu
rakstīšanas prasmes, uzsākt ceļu uz nepārtrauktu saziņu ar lasītājiem un uzsākt
ceļu uz jaunām atziņām.
Pirmajā brīdī tas atbilst principam „Dzīve bez mērķiem.” Taču ne
pavisam. Ceļā uz blogošanu es nepārtraukti saskaros ar mērķiem. Šobrīd mans
mērķis ir pabeigt šo rakstu. Nākamais mērķis būs – uzrakstīt vēl vienu rakstu.
Pēc tam es izdomāšu kaut ko uzlabot mājaslapas dizainā. Un tā tālāk.
Tas atgādina virzību pa nepazīstamu apkārtni. Ceļotājs iet pa
mežu, bauda dabu un skaistumu, neatkārtojamo smaržu pēc lietus un putnu
vīterošanu. Nejauši priekšā parādās upe – varbūt pamakšķerēt, vai arī - tikt
otrā krastā. Tikko viņš sapratīs, ko šobrīd vēlas, viņa ceļš turpināsies.
Pēc kāda laika ceļotājs iziet klajumā un tālumā ierauga pakalnu.
Viņš pieņem lēmumu tajā uzkāpt. Tagad viņa mērķis ir – iekarot virsotni un nofilmēt
skatu. Kad viņš sasniedzis pakalna virsotni, mērķis ir piepildīts un ceļš
turpinās.
Tieši
šāda uzdevuma nostādne, manuprāt, atbilst da
Vinči ideālam.
Laiku pa
laikam es pieķeru sevi pie domas – es taču pazīstu tik daudzus, patiešām
interesantus trenerus, kuri zina un māk iemācīt tādas lietas, par kurām
lielākajai daļai pat nav nojausmas, piemēram, kā nodrošināt brīvu stāvvietu
visdzīvākajā Rīgas ielā plkst. 16.00 dienā.
Kas gan
būtu vienkāršāk, kā izveidot apmācību kompāniju. Bet tad es iedomājos – ja nu
es parīt uzzinu, ka ir treniņi, kuros iespējams apgūt levitāciju, kā to dara
šis puisis http://www.youtube.com/watch?v=2UWQ2XzKvEc
.
Taču man
būs jāturpina vilkt rutīna ar apmācībām. Nu nēee.....
Un tas ir
veiksmes formulas likums Nr.2: nepārtraukta
attīstība un dzīve CEĻĀ UZ, pretēji konkrētu ilgtermiņa mērķu izvirzīšanai.
“Virzība
vairākos atšķirīgos virzienos vienlaikus”
Attīstība vairākos virzienos – viens no panākumu formulas
principiem. Tā nodrošina iespaidu dažādību un darbības maiņu. Nodarboties
ilgāku laiku ar kaut ko vienu 2. tipam ir līdzīgi nāvei.
Atrašanās dažādības plūsmā palīdz noturēt interesi un novērš no
iesākto darbu pamešanas.
Spontānu
pārslēgšanos no vienas darbības uz citu var salīdzināt ar draudzīgu tusiņu. Iedomājies, ka esi saaicinājis
15-20 labākos draugus. Ar katru no tiem ir dažādas, bet kopīgas intereses. Ar
katru ir par ko parunāt.
Vakars iet pilnā sparā, tu gribi katram veltīt uzmanību. Iesākumā
tu aprunājies ar darba kolēģi, tad desmit minūtes veltī bērnības draudzenei. Pēc
pusstundas tu iesaisties interesantā tēmā ar studiju grupas biedriem.
Pārslēdzoties no viena sarunu partnera uz citu, vakara laikā tu
paspēsi patērzēt ar katru. Un tagad iedomājies, ka šāds tusiņš ilgst vairākas dienas, nedēļas, mēnešus. Tev pietiks laika,
lai ar katru dalībnieku pārrunātu miljons visdažādāko tēmu. Produktivitāte
jūtama?
Bet kā
izskatītos virzīšanās tikai uz vienu mērķi?
Piemērs līdzīgs – tusiņš,
sarunas. Tikai ar to starpību, ka tu uzaicināji tikai vienu draugu un visu
vakaru runā tikai ar viņu vienu. Pie galda ar viņu, pirtī ar viņu, dejo ar
viņu, u.t.t., u.t.j.pr.
Pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, šonedēļ, šomēnes ... Iesākumā būs interesanti, taču ne jau visu
laiku!
Tāpēc veiksmes formulas likums Nr.3: dažādība, dodoties dažādos virzienos.
„Bet, ja man bail sadrumstaloties, darot
vienlaikus vairākus darbus?”
Vispirms precizēsim, ko nozīmē sadrumstaloties šī vārda negatīvajā
nozīmē. Sadrumstaloties nozīmē ķerties pie daudziem darbiem vienlaikus, nevienu
no tiem nenovedot līdz rezultātam. Tāpat, sadrumstalošanās nozīmē veikt liekas
darbības tā vietā, lai koncentrētos uz galveno. Vienkārši sakot –
sadrumstaloties – tas ir veltīt uzmanību visādām blēņām un mainīt virzienus kā
čigāns zirgus.
No tā izvairīties ir gana vienkārši.
Pirmkārt
– mums palīdzēs Virzienu saraksts.
Otrkārt –
katram Virzienam sagatavosim Svarīgo darbību sarakstu.
Treškārt
– Virzieniem ir nepieciešams nedaudz kontroles.
Ceturtkārt
– sarakstā ir tikai tie virzieni, kuri mūs saista.
Dienas
laikā, pārslēdzoties no viena virziena uz citu, mēs varēsim koncentrēties uz
galveno. Tas izskatās līdzīgi sadrumstalošanai, taču es to drīzāk nosauktu par
daudzuzdevumu NEsadrumstalošanos
“Sagatavojamies
spontānajai plānošanai”
Nu ko, pienācis laiks ķerties pie praktiskajiem vingrinājumiem.
PIRMAIS
SOLIS
Iesākumā tiksim galā ar virzieniem un sastādīsim visu Ceļu sarakstu,
pa kuriem vēlamies uzsākt Virzību. Paņemiet baltu lapu (vai exel tabulu) un stabiņā uzskaitiet visus
virzienus, kas rada jums interesi. Atceries, ka mēs neuzskaitām mērķus. Tāpēc
ieteiktu izmest no galvas rezultātus, kurus iespējams sasniegt. Aizmirstiet par
panākumiem un slavu. Fokusējaties uz to, lai Virzieni būtu jums interesanti un
sniegtu kaifiņu. Rakstiet visu, ko
vien spējat iedomāties. Atslēdziet iekšējo kritiķi. Šobrīd nav laika domāt:
„Man nav dotumu šajā jomā, man nekas neizdosies vai, nav iespēju un tā tālāk.” Piestrādā,
lai katrs punkts varētu atbildēt uz jautājumu: „Ko darīt.” Piemēram – audzēt sēnes
vai rakstīt grāmatas, trenēt atmiņu, mācīties un pilnveidot angļu valodu.
OTRAIS
SOLIS
Virzienu saraksts ir gatavs. Tagad katram virzienam izrakstām
darbības, ko veiksim. Taču tas neatbilst „To
do” sarakstam, drīzāk gan viena virziena ietvaros iespējamo veicamo darbību
varianti.
Katru darbības veidu uzsāc ar vārdiem; „Šobrīd es labprāt
nodarbotos ar ...”
Piemēram, Virziens „Rakstīt fantastikas romānus”. Kādi darbību
veidi varētu atbilst?
Nu piemēram šādi:
·
Šobrīd es labprāt nodarbotos ar ideju ģenerēšanu šādām grāmatām;
·
Šobrīd es labprāt nodarbotos ar sižeta pārdomāšanu;
·
Šobrīd es labprāt nodarbotos ar personāžu raksturu aprakstīšanu;
·
Šobrīd es labprāt nodarbotos ar nākamās nodaļas melnraksta
rakstīšanu;
·
Šobrīd es labprāt nodarbotos ar iepriekšējās nodaļas uzrakstītā
teksta rediģēšanu;
Savukārt,
ja jūs būtu nolēmis uzsākt ceļu uz angļu valodas apguvi, saraksts varētu būt
šāds:
·
Šobrīd es labprāt palasītu grāmatu angļu valodā;
·
Šobrīd es labprāt noskatītos filmu angļu valodā ar subtitriem;
·
Šobrīd es labprāt palasītu gramatikas likumu grāmatu;
·
Šobrīd es labprāt izveidotu vairākus teikumus ar jaunajām
gramatikas konstrukcijām un jaunapgūtajiem vārdiņiem.
TREŠAIS
SOLIS
Tiem virzieniem, no kuriem sagaidāt ienākumus naudā, izpildiet
vienu ļoti svarīgu darbību, kura palīdzēs noteikt jūsu darba vērtību.
Katram
virzienam uzrakstiet atbildi uz jautājumiem:
·
Kādu vērtību noslēgumā rada mans darbs? Kāds ir šis produkts vai
pakalpojums?
·
Kāpēc cilvēkiem ir vajadzīga šī vērtība?
·
Kādas cilvēku vajadzības es apmierinu ar šīm vērtībām. Kādas viņu
problēmas es atrisinu?
·
Un, kad šī vajadzība tiks apmierināta, kā izmainīsies viņu dzīve?
·
Un, kad viņu dzīve izmainīsies, kas notiks pēc tam?
·
Ko gūšu es, darot to cilvēkiem?
·
Un kad es to iegūšu, kas tad notiks?
Labs
sarakstiņš. Palīdz noskaidrot situāciju un saņemt pāris vērtīgu atziņu. Protams,
nedaudz atkal velk uz rutīnu, taču nu jau mēs zinām, kā darboties.
a) Uzrakstīju pirmo aili – Virzienus (manā gadījumā 1. Apmācību
vadīšana, 2. ISO 9001 konsultācijas, 3. Sportistu turbo attīstības programmas,
4 Murjāņu Sporta skolas atjaunošanas projekts u.t.t. Ja kas, manā sarakstiņā
šobrīd ir 23 virzieni .
Pačamdu
sevi – vai ir vēl entuazisms. Ja ir – uzsāku 2. aili -
b) Uzsāku rakstīt 2.
soli tam virzienam, kurš man šobrīd liekas vismotivējošākais – piem. Apmācību
vadīšana. Man tā sastāv no bloga izveides, rakstu un videomateriālu meklēšanas
internetā, tulkošanas un adaptēšanas, fotomateriālu noformēšanas un
sakārtošanas, videosemināra par „Papildus līdzekļu nopelnīšanu, stāstot par
savu iemīļoto nodarbi” sagatavošana u.t.t.
c) uzrakstīju, atkal
pačamdu savu dvēseli – gribu rakstīt nākamo? Ja saprotu, ka gribu – turpinu
nākamo Virzienu – ISO 9001 konsultācijas: silto klientu apzvanīšana, jaunu
klientu apzināšana, materiālu ievietošana blogā par ISO 9001 odziņām u.t.t.
Uzrakstīju šo, pačamdu atkal – vai gribu turpināt...
“Spontānās
plānošanas praktikums”
Un tā, pirmajos divos soļos mēs ieguvām Virzienu sarakstu un
katram Virzienam iespējamo Darbību sarakstu. Tagad ļoti svarīgi ir šos
sarakstus novietot redzamā vietā.
Nodrošiniet, ka saraksti ir pieejami jebkurā brīdī. Izdrukājiet
vairākus dublikātus. Nēsājiet tos vienmēr līdzi (man ir makā, ja neticiet,
paprasiet man videoseminārā to nodemonstrēt).
Da Vinči tipa cilvēki bieži aizmirst saraksta punktus. Parasti gan
viņi saka: „Labi, labi, es jau to sarakstu atceros no galvas. Neko neaizmirsīšu!”
Taču tā ir kļūda.
Pirmkārt, kad pienāks laiks rīkoties, par sarakstu un tā saturu mēs
būs aizmirsuši. Tā mēs esam iekārtoti. Otrkārt – saraksts noderēs, lai noteiktu
iekšējās atbildes, kuras iedarbina radīšanas motora enerģiju un tā rezultātu - kaifiņu.
KO DARĪT
AR SARAKSTU?
Kad pienācis laiks darboties, paņemiet sarakstu un pārlasiet.
Lasot katru punktu, pievērsiet uzmanību, kā atsaucas emocijas un ķermenis.
Ieklausieties, kā jūs reaģējiet uz katru darbības veidu.
Tikko jūs sajūtat, ka ir radusies iekšējā vēlēšanās un gatavība
nodarboties ar kādu no sarakstā uzskaitītajām darbībām, ķerieties pie lietas.
Dariet to tikmēr, kamēr jūtat, ka tūlīt, tūlīt sāksiet sevi PIESPIEST turpināt darbu.
Tikko to sajūtat, APSTĀJATIES
un uzslavējiet sevi! Apbalvojiet sevi ar labu vārdu, jo jūs taču tikko
pavirzījāties pa izvēlēto ceļu. Jūs esat pelnījis atzinību.
Tad, ja jūtat, ka vēlaties pārmaiņas, pārslēdzieties uz citu
nodarbi. Pārskatiet atkal sarakstu, ieklausieties sajūtās. Jūs sajutīsiet, ka virziens,
ar kuru vēl pirms dažām stundām nodarboties likās apgrūtinoši, tagad liekas
pavisam pievilcīga.
Izvēlieties kārtējo nodarbi un rīkojieties, kamēr atkal
sajutīsiet, ka tālāk negribas. Nekādā gadījumā nespiediet sevi darboties tālāk.
Tas var novest pie Piespiešanās. Ja
to pieļausiet, vēlme atgriezties pie nodarbes var tikt pazaudēta uz ilgu laiku.
Sīkāk par Piespiešanos parunāsim kādā no nākamajiem rakstiem.
Šobrīd tikai nocitēšu vienu no definīcijām: „Piespiešanās – tā ir negatīva sajūta, kas rodas tad, kad cilvēks
nav spējīgs laikus izsekot optimālo brīdi, lai pabeigtu to vai citu darbību un
sāk iespītēt pats sev, cenšoties to darīt tālāk vai ilgāk par to brīdi. Tam
piemīt noteikta izpausme (nepatika) un vēl nepatīkamākas sekas”.
Šis tad
arī ir panākumu formulas ceturtais princips: izvairies no Piespiešanās!
Starp citu, pārslēdzoties no vienas nodarbes uz citu, jūs
nodrošiniet dažādību, kā arī kontroli pār virzieniem. Tas palīdz izvairīties no
sadrumstalošanās, kā arī fokusēties uz vairākiem virzieniem vienlaikus.
Tas līdzinās TV skatīšanai. Skatītājs sēž dīvānā un pārslēdz
kanālus. Kad ir atrasta kaifīga pārraide vai filma, skatītājs to kādu laiku
skatās. Kad filma ir beigusies, viņš turpina pārslēgt kanālus, meklējot nākamo
interesanto. Tieši tāpat darbojas ar sarakstu.
NOSLĒGUMS
Vēl gana daudz būtu sakāms, taču pienācis laiks nobeigumam.
Veiksmes formulas pamatprincipus mēs pārrunājām. Tagad, balstoties uz tiem,
varam izveidot un pielāgot sev personisko spontānās dzīves sistēmu.
Noslēgumā vēl tikai daži vārdi tiem, kuri katru dienu dodas uz
darbu un nevar brīvi nodoties patīkamajam virzienam (vismaz šobrīd).
Balstoties uz spontānās plānošanas principiem, jūs variet sastādīt
to do tipa veicamo darbu sarakstus.
Lietošanas princips jau zināms: pārskatīt sarakstu, izvēlamies to darbu, kuru
šobrīd gribam darīt, un darām to kādu laiku.
Protams, ja strādājam uz tēvoci, bez prioritātēm gluži neiztikt.
Taču brīvība ir tajā, ka varu izvēlēties, kuru uzdevumu no A kategorijas
darbiem pildīt šobrīd, kad sajūtu apnikumu – pieķeros nākamajam u.t.t. Arī par
šo jautājumu būs materiāls, kā darboties 4. kvadrantu darbu plānošanā.
Starp citu, tas ir
attiecināms arī uz tiem, kuri neiet uz darbu. Ja kas, izvēlies pats, kā lietot
Veiksmes formulu. Šeit nav stingru nosacījumu. Izmantojiet to, kas vislabāk
patika, kas likās visvērtīgākais.
Bet tagad
īss kopsavilkums:
·
ne jau mērķis iedvesmo, bet pati AKTIVITĀTE;
·
dari to, kas sniedz KAIFIŅU;
·
mērķa vietā pieņem lēmumu UZSĀKT CEĻU kādā attīstības virzienā;
·
virzies vairākos virzienos vienlaikus, laiku pa laikam
pārslēdzoties pēc saraksta;
·
TURI SARAKSTU VIENMĒR PA ROKAI;
·
izvairies no PIESPIEŠANĀS;
·
kontrolē VIRZIENUS, lai izvairītos no pārliekas sadrumstalošanās;
Tas arī
pašlaik viss. Paldies, ka izlasīji līdz beigām.
Spontānā plānošana tiem, kuri ienīst Time Management.
Skolā, kursos,
gudrās grāmatās un internetā mums ir mācīts:
1.
Nospraud savu Mērķi (tādu, kas tev patīk, piemēram, Jauns sarkans
BMW X5, māja Jūrmalā, 1 Mio
2.
Sastādi Darba Plānu (atrast jaunu darbu, izvēlēties atbilstošu
biznesa nozari, u.t.t),
3.
Saliec Starpmērķus (piemēram, līdz 31.12.2013 nopelnīt 20
4. Viss notiks pats par sevi, ja pietiekami čakli Urbsi 24 h dienā, 7 dienas nedēļā, 52 nedēļas gadā, kādus 5-7 gadus!
Hei, vai
nav super vienkārši?
Ja arī jūs pēc dažu dienu/nedēļu mocīšanās bieži atmetat saplānotajam ar roku, tad mums ir kas kopējs
Izrādās, ka
eksistē cilvēki, kam neder klasiskās laika plānošanas sistēmas, kuras balstās
uz Prioritāšu noteikšanu, Mērķu nospraušanu un Rīcības plānu sastādīšanu.
Visi līdz
šim lasītie padomi ir pretrunā šo cilvēku dabai.
Viņiem
nepieciešama cita pieeja:
·
bez pakāpeniska plāna;
·
bez obligāti vispirms izpildāmu
prioritāšu saraksta;
·
bez termiņiem un konkrētiem datumiem;
·
un, pats galvenais, pieeja bez mērķiem!
Atpazini
sevi? Tad tu esi Leonardo da Vinči (psihologi gan lieto citu nosaukumu).
Ja godīgi
liekot roku uz sirds, šis nebija par tevi, tad tu esi Napoleons.
Tiem, kas
nemācījās vēsturi, informēju: bija tāds džeks, no parasta karavīra kļuva par
karavadoni, iekaroja vai visu Eiropu, norakās uz Krievijas ziemu un samogona pagrabiem, tika ieslodzīts uz
kaut kādas salas, no turienes izbēga, gandrīz atkal sāka visu pa jaunam, nu
kaut kā tā.
Saskatīji
– viens galvenais dzīves mērķis, gatavs iet pāri līķiem, ja tevi atmet atpakaļ,
sāk pa jaunam. Forši, gatavais motors. Katra darba devēja sapnis – dabūt pie
sevis šādu darbinieku, nodaļas vadītāju, komercdirektoru.
Visas
līdz šim grāmatās sarakstītās atziņas un padomi ir par Napoleoniem. Kāpēc –
gana vienkārši, jo tieši Napoleona tipa cilvēki viegli saraksta grāmatu,
izveido apmācību uzņēmumu un pieņem darbā sev līdzīgos.
Ko darīt pārējiem mums? Lasiet tālāk un jūs iepazīsit neparastu Time management sistēmu: efektīvu, pārbaudītu un garantēti darbojošos. Sistēmu tiem, kuri nevar ciest plānošanu, jeb precīzāk sakot – darbu prognozējamā vidē.
Laika plānošanas, darbinieka
efektivitātes paaugstināšanas, pārdošanas darba organizācijas efektīvas
pārdošanas u.c. treniņus vadu jau vairāk kā 20 gadus, esmu
lasījis neskaitāmas grāmatas par šo tēmu, taču kaut ko tādu vēl nebiju
sastapis.
Pirmkārt,
mani pārsteidza pavisam atšķirīgā pieeja. Tā bija tik neparasta un tajā pašā
laikā vienkārša, ka izsauca manī apbrīnu.
Kāds tad ir šīs metodes galvenais noslēpums, kas dod iespēju būt produktīvam vienlaikus daudzās, kardināli atšķirīgās jomās?
„Time management tiem,
kam neder Time management”
Kāds tad
ir klasiskais produktīva cilvēka portrets. Tas ir disciplinēts profesionālis,
kurš kontrolē savu laiku un vienmēr paredzētajā termiņā sasniedz nospraustos
mērķus. Viņš ir punktuāls, lieto CRM programmnodrošinājumu vai veic pierakstus
dienasgrāmatā.
Taču –
izrādās, ka 51% no visiem cilvēkiem, lai kā arī sevi motivētu, vienkārši nespēj
realizēt šo sapni.
Tiem,
kuri ir dzimuši lidot, Time management
grāmatas māca maršēt stingrā kolonnā!
Ko darīt lidotājiem?
„Divas
cilvēku grupas”
Psiholoģijā,
socionikā, fiziognomikā, ezotērikā, astroloģijā un numeroloģijā eksistē
neskaitāms daudzums dažādu cilvēku tipu un apakštipu, taču visi viņi dalās 2
lielās kategorijās: pirmais tips un otrais tips.
Pirmais
tips – tie ir secīgi, sistemātiski, nosvērti, organizēti un pārdomātas rīcības
cilvēki.
Otrais
tips turpretī – spontāni, impulsīvi, improvizējoši un fleksibli nestandarta
situācijās.
Visas
pašreizējās Time management sistēmas
ir piemērotas tikai un vienīgi 1. tipam.
Taču 2.
tipam šīs metodes ir nedabiskas. Kad šāds cilvēks cenšas pieradināt sevi pie
plānošanas, viņam nākas peldēt pret straumi, darboties pretēji savai dabai un
nepārtraukti sevi lauzt.
Un ar
katru 2. tipa cilvēku, kurš mēģina sevi ievietot mērķos un grafikos, notiek
viens un tas pats: viņš pārdeg –
neizbēgami ātrāk vai vēlāk pienāk
brīdis, kad dzīve pēc iepriekš sastādīta grafika ir līdz kaklam: motivācija
krītas un no domām par darbu vien kļūst nelabi. Arī reiz gāju tam cauri,
sastādīju Mērķu sarakstu, pārbaudīju tos uz ekoloģiskumu, izstrādāju Darba
plānu, urbu pusgadu. Mērķus sasniedzu, nauda bija – taču nebija prieka,
apmierinājuma par pavadīto ½ gadu...
Starp
citu, vislielākais 2. tipa diskomforts ir strādāt valsts iestādēs vai lielajās starptautiskajās
kompānijās, kur valda nepārtraukta birokrātiskās vadības atmosfēra ar tās
racionālajām prasībām: atskaitēm, termiņiem, plāniem, grafikiem, u.t.t.
Atceros,
ka man reiz nācās rakstīt perspektīvo plānu uzņēmumam tuvākajiem 15 gadiem.
Četri TOP vadītāji 3 nedēļas dzenāja cipariņus, lai visas līknes būtu skaisti
augošas, ieskaitot datus par to, cik sievietes un cik vīrieši strādās
pārdošanas grupās un kādus produktus tirgū radīs konkurenti. Smieklīgi, bet
smalkais, uz zinātniskiem principiem balstītais plāns jau pēc 1,5 gadiem
sabruka kā kāršu namiņš. Un tas notika 1999. gadā, kad par globālo krīzi
neviens pat nenojauta.
„1. tips
pret 2. tipu, jeb Napoleoni pret Leonardo da Vinči”
Nesaku, ka
viens tips būtu pārāks par otru. Katram no tiem ir savi plusi un mīnusi. Taču
parasti par piemēru citiem stāda 1. tipu, kamēr 2. tipu uzskata par
nepastāvīgiem un tādiem, kuriem vējš galvā, un nepelnīti nopeļ.
Socionikas
grāmatās rakstīts, ka 2. tips ir cilvēki, kuri ķeras pie neskaitāmām darbībām
un nekad nenoved kādu no tām līdz galam. Tas notiek tāpēc, ka tiem līdz šim neviens nav izstāstījis par viņu
milzīgo potenciālu un kā to izmantot.
Interesants
fakts: 1. un 2. tipa attiecība uz planētas Zeme ir aptuveni 49% pret 51%.
1. tipa
pazīmes:
·
Mīl sastādīt skaidru plānu un sekot tam bez novirzēm līdz mērķis
sasniegts. Ir viens globāls mērķis un daži apakšmērķi;
·
Darba spējas un uzdevumu izpilde tik gandrīz nemaz nav atkarīga no
garastāvokļa. Var noskaņoties darbam pat tad, ja emocionālais stāvoklis to
neveicina;
·
Pirmā tipa arsenālā vienmēr ir vairāki rezerves plāni, kā sasniegt
izvirzīto mērķi. Ja nederēs viens, viņš pamēģinās otru;
·
Mierīga attieksme pret vienveidīgu darbu;
·
Pirmais tips jūtas komfortabli, kad ir noteiktība un kontrole pār
situāciju;
·
Viņus tracina, ja pēkšņi parādās neparedzēti apstākļi un nākas
pārstrādāt visu plānu. Ja neizdodas pārņemt situācijas kontroli, ieilgusi
nenoteiktība noved pie pastiprināta stresa;
·
Mīl kārtību, tie jūtas komfortabli, kad lietas atrodas savās
vietās;
·
Izzina jaunu informāciju, lasot to no sākuma līdz beigām;
·
No rīta plāno, ko ēdīs vakariņās. Trešdienā plāno, cikos brīvdienā
brauks pēc pirkumiem uz lielveikalu.
Tos var
salīdzināt ar vilciena mašīnistiem. Tie vienmēr plāno maršrutu, ceļā pavadāmo
laiku, cikos būs katrā no pieturām un cik ilgi tajās atradīsies. Ierodas
galamērķī precīzi pēc grafika un ļoti nemīl neparedzētus starpgadījumus ceļā,
pat ja tā būtu balsojoša meitene, kurai vajadzīga palīdzība.
Veiksmīgi
Napoleoni ir tas paraugs, uz kuru kvēli, taču bezcerīgi
tiecas da Vinčisti. Tiecas, jo
nenojauš par savu patieso potenciālu un veidu, kā to realizēt. Tātad, pienācis
laiks atklāt da Vinči pazīmes un
uzzināt, kur slēpjas to potenciāls.
2. tipa pazīmes:
·
Ir vesels arsenāls dažādu mērķu. Tiecas pēc panākumiem vairākās,
pilnīgi atšķirīgās jomās;
·
Kad neizdodas sasniegt vienu mērķi, tie pārslēdzas uz nākamo mērķi. Pretēji
1. tipam, kuri maina nevis mērķi, bet gan tā sasniegšanas veidu;
·
Darbaspējas stipri atkarīgas no garastāvokļa. Ja nav atbilstošs
garastāvoklis, 2. tips ieplānoto darbu mēģinās atlikt uz citu laiku;
·
Vienveidīgs un monotons darbs tos nospiež. Mīl veikt darbus
viegli, it kā spēlējoties. Bieži meklē dažādus nestandarta risinājumus jau
agrāk veiktiem darbiem;
·
Spontāni un neparedzami. Nestandarta situācijās darbojas ātri,
fleksibli un efektīvi. Fakts, ka situāciju nav iespējams kontrolēt, tos
nesatrauc, tieši otrādi - aizrauj;
·
Nemīl ieviest kārtību. Tiem ir vienalga, vai lietas atrodas savās
vietās vai nē. Terminu „radošais bardaks” izdomāja da Vinči;
·
Laiku pa laikam cieš neveiksmes, kad mēģina vadīties pēc
vispārpieņemto Time managament sistēmu
priekšrakstiem;
·
Ja nākas apgūt jaunu materiālu lasot grāmatu no sākuma līdz
beigām, motivācija krītas. Viņi bieži grib steigties un pārlec uz
interesantākām grāmatas nodaļām;
·
Da Vinči nav tik
viegli atbildēt uz jautājumu: „Ko tu ēdīsi vakariņās?”, „Cik ilgi būsi
ciemos?”, „Cik laika tev nepieciešams, lai izpildītu šo darbu?”;
·
Stāstot bieži novirzās no tēmas, tad mēģina atgriezties pie tās,
tad atkal noklīst;
Vilciena
mašīnistiem ātri reaģēt uz neparedzētu situāciju ir daudz sarežģītāk nekā auto
vadītājiem. Toties viņi galamērķi laikā sasniedz daudz biežāk, nekā
autovadītāji, kuri ne reizi vien ir mainījuši braukšanas maršrutu.
Tātad
viņi gūst panākumus ļoti daudz un dažādās jomās un atstāj iespaidu kā cilvēki,
kuri iemanās vienlaikus darīt 100 lietas.
Starp
citu – arī man bija laiks, kad neizpratu sevi, mēģināju pielietot
vispārpieņemtās racionālās pieejas mērķu un panākumu sasniegšanai.
Interesantākais, ka esmu pat 3 uzņēmumos sasniedzis pārdošanas nodaļas
rekordus, kuri turas vēl joprojām, taču – man šāda pieeja riebās. Tik ļoti, ka
atteicos no 4 zīmju cipara algas...
“Kā
pārvērst da Vinči vājās puses par
jaudīgu progresa dzinējspēku”
Nu ko, pienācis laiks uzzināt par 2. tipa slepeno ieroci. Paradokss ir tajā, ka lielākā daļa no nepilnībām, ar kurām viņi tik cītīgi cīnās, slēpj sevī milzu potenciālu. Protams, ar nosacījumu, ka tās pareizi pielieto.
“NEPILNĪBA
Nr. 1: da Vinči tips lielākoties
nenoved iesākto līdz galam un ķeras pie citiem darbiem”
2. tipam ir vesels saraksts ar mērķiem. Viņš vienlaikus vēlas iemācīties uzturēt mājaslapu, radīt savu interneta lapu, rakstīt grāmatu, uzstāties auditorijas priekšā, motivēt jaunos sportistus, izveidot Latvijas sporta himnu, iemācīties spiningošanu, apgūt dizaina pamatus u.t.t., u.t.jpr. No šī garā vēlmju saraksta viņš izvēlas mērķi, kurš to dotajā brīdī visvairāk iedvesmo un pārpilns enerģijas metas to realizēt. Viņš cenšas pēc iespējas ātrāk sasniegt rezultātus. Jaunā nodarbe kā malks svaiga gaisa piepilda viņa dzīves jēgu un ienes dažādību. Iesākumā lietas rit raiti, taču pēc kāda brīža neizbēgami iestājas pirmie sarežģījumi. Sākumā viņš tos pārvar, taču pēc neilga brīža rodas citi. Un tā, pēc kāda laika nodarbe sāk apnikt. Viņš saprot, ka panākums neatrodas tik tuvu kā vēlētos. Viņš sāk apzināties, ka vērā ņemamus rezultātus var sasniegt tikai ar ilgu un intensīvu darbu, kurš ne vienmēr ir daudzveidīgs. Jaunā teritorija vispārēji ir apgūta, interese ir izsīkusi, bet tālāk vienkārši vajag urbt un urbt. Pēc kāda laika kārtējais apgrūtinājums pavisam apdzēš entuziasmu. Viņš uz laiku atliek mērķa sasniegšanu, apsolījis sev, ka noteikti pie tā atgriezīsies vēlāk. Bet, kā likums, tas Vēlāk var arī nekad nepienākt, jo viņš atkal ir atradis kārtējo jauno un interesanto nodarbi un ir tajā iekšā līdz ausīm.
Pirmā da Vinči kļūda: viņi,
ņemot vērā grāmatās rakstītos ieteikumus, tiecas uz tikai vienu mērķi, izolējot
sevi no pārējiem mērķiem. Piemēram, apgūstot blogošanu, viņi vienlaikus vēlētos
arī apgūt kādu videoklipu veidošanas programmu, taču viņi šo vēlmi apspiež.
Viņi
spriež apmēram tā: „Es nevaru atļauties vienlaikus apgūt vairākas lietas.
Vispirms es iemācīšos vienu un pēc tam ķeršos pie nākamās. Savādāk es te kaut
ko sajaukšu un nekas man tā īsti neizdosies.”
Problēmas
risinājums.
Tūlīt pat
paņem pildspalvu vai atver datorā jaunu exel lapu!
Padomā un
pieraksti trīs, četrus vai piecus mērķus, ko vēlies realizēt tuvākajā laikā.
Un tagad
saki: „Es varu to visu darīt vienlaikus!”
Nu kā tev
tāda perspektīva?
“NEPILNĪBA
Nr. 2: Vienveidība un monotons darbs nogalina motivāciju”
Da Vinči no visas sirds nemīl
vienveidību. Tieši tāpēc viņš var pamest ienesīgu posteni, lai pārslēgtos uz
kaut ko interesantāku. Viņš bieži meklē jaunus darba paņēmienus
un pieejas. To dzen tieksme uz dažādību, jo tieši dažādība ir viņa motivācijas
avots un uztur interesi. Tieksme pēc jaunā ir viņa asinīs. Taču ir viena
nelaime – jebkuram darbam reiz iestājas rutīna. Un te slēpjas...
Vēsturiski
taču arājs nevarēja pamest savu pusarto lauku, jo ‘viņam sagribējās uzpīt kādu
grozu! Taču interneta laikmetā – kāpēc gan ne... Apnika lasīt šo rakstu,
piezvanu pāris klientiem. Apnika zvanīt, turpinu lasīt. Izdomāju skatīties
videosemināru – skatos. Apnika – noskatīšos ierakstā rīt vai parīt.
Taču Napoleona metožu vadīts, da Vinči spiež sevi virzīties tālāk,
kaut arī zemapziņā jūt, ka interese ir vājinājusies. Tā vietā, lai piepildītu
sevi ar jauniem iespaidiem uz laiku pārslēdzoties uz citu jomu, viņš turpina
darboties, pamatīgi nokaujot motivāciju.
Problēmas
risinājums. Dažādība!
Tā sniedz atbildi uz jautājumu: „Kā es varu virzīties uz vairākiem
mērķiem vienlaikus?” Nekautrējies pārslēgties no viena veida darba uz citu, tik
tikko sajūti šādu nepieciešamību. Divas stundas apgūsti blogošanu, tad stundu
raksti grāmatu, piecpadsmit minūtēs atbildi uz e-pastiem, pusstundu palasi
izglītojošu grāmatu, pēc tam izpildi pasūtījumu un tad stundu mācies videofilmēšanu.
No plkst.15.00 līdz 16.30 piezvani 15 klientiem.
Redzēsi, nedēļa tādā ritmā un tu būsi pārsteigts par rezultātiem. Pēc divām nedēļām tu sev jautāsi: „Un to visu paveicu es?” Pēc mēneša tev tā būs ikdiena, bet pēc pusgada paziņas nevarēs noticēt, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.
“NEPILNĪBA
Nr. 2: Produktivitātes saistība ar garastāvokli:
Da Vinči darba spējas ir ļoti
atkarīgas no viņa garastāvokļa. Ja tev izdosies atrast, kā piespiest da Vinči iedvesmojošam un čaklam darbam,
kad viņam nav garastāvokļa, tev vēl dzīvam esot uzcels pieminekli.
Tieši šī
„nepilnība” nokauj mēģinājumu dzīvot pēc saplānota grafika. Šodien da Vinči ierakstīja kalendārā, ka rīt
plkst. 14.00 viņš gatavos prezentāciju, ko pasūtīja priekšnieks. Taču rīt viņš
saprot, ka nav ne mazākās iedvesmas to darīt.
Izrādās,
ka da Vinči garastāvoklis mainās
pilnīgi neprognozējamā veidā. Šeit es par noskaņojumu uz dažāda veida aktivitātēm.
Šobrīd viņš grib vienu, jau pēc brīža ko citu un vakarā vairs vispār nezina, ko
vēlas
Tieši
tādēļ viņš pieļauj lielu kļūdu, kad mēģina saplānot rīt, parīt un aizparīt
paveicamos darbus. Nedrīkst ieplānot otrdien darīt darbus A, B un C, bet
trešdien – D, E un F, jo kā gan iespējams uzminēt, kāda veida darbu viņš
vēlēsies darīt trešdien? Iepriekš to paredzēt nav iespējams. Tāpēc reizi par
visām reizēm izbeidziet šādu pieeju.
Slepenais
risinājums. Ja da Vinči nav noskaņojuma darīt kādu vienu darbu, tas automātiski nozīmē, ka viņam ir noskaņojums darīt kādu citu darbu! Bet
viņš pats ne vienmēr zina, ko tieši viņš vēlas. Tāpēc ieteikums ir turēt ērti
pieejamās vietās sarakstu ar visiem
darbiem un jomām, ko gatavojies apgūt tuvākajā laikā. Un regulāri atjaunojiet
šo sarakstu!
PIRMĀS
DAĻAS BEIGAS
Nu ko,
dārgie draugi. Te nu raksta pirmā daļa nonākusi līdz noslēgumam. Tajā mēs
pārrunājām spontānās plānošanas pamatprincipus, sagatavojot augsni otrajai
daļai. Godīgi sakot, negaidīju, ka teksts sanāks tieši šāds. Raksta uzmetumā bija
pavisam savādāk. Pēc pirmā tipa un otrā tipa un aprakstiem bija paredzēts, ka
sekos konkrēti praktiski padomi, taču mana da
Vinči daba ņēma virsroku un novirzīja domu negaidītā gultnē
Tikko es
biju beidzis aprakstīt atšķirības, man nācās pakļauties vilnim, kurš aiznesa
manu domu atklāt nepilnības un sekojoši aprakstīt atbilstošos risinājumus. Rezultātā
nācās sadalīt rakstu divās daļās. Un tā vienmēr, neko nespēju ar sevi padarīt.
Nu jā,
pašu interesantāko nācās atstāt uz otro daļu, kas būs praktiskāka. Tajā jūs
uzzināsiet, kā iespējams veiksmīgi dzīvot bez konkrēti nospraustiem mērķiem un
kā pavadīt laiku spontānajā ritmā, atrodoties nepārtrauktā iedvesmojošā
dažādības plūsmā.
KOPSAVILKUMS
Īsumā
apkoposim svarīgākās atziņas, lai nostiprinātu tikko izlasīto materiālu.
·
Vispārpieņemtās Time
management un mērķu sasniegšanas sistēmas absolūti nav piemērotas iracionāļiem;
·
Da Vinči tipa izcilais
potenciāls – tie ir spējīgi veiksmīgi darboties daudzās atšķirīgās jomās;
·
Da Vinči tipam ir
pamatoti atļaut sev darboties vienlaikus vairākos virzienos. Tā ir viņa
panākumu atslēga.
·
Dažādību, kuru tik ļoti vēlas Da
Vinči, var sasniegt, dienas laikā spontāni pārslēdzoties no vienas darbības
jomas uz citām;
·
Sagatavojiet jomu vai mērķu sarakstu, regulāri to atjaunojiet un
turiet to ērti pieejamās vietās. Laiku pa laikam ieskaties tajā un izvēlies to
virzienu, kurp dodas tava zemapziņa.
4 ģenerācijas, jeb kāpēc vecmāmiņas vairs nedrīkst izglītot mazbērniņus...
Kad man bija 5 gadi, mani
regulāri vasarās sūtīja uz laukiem pie vecmāmiņas. Mana omīte dzīvoja Vilcē,
fantastiski klusā nostūrī pie vairākām upēm, blakus skolai ar paša Ulmaņa stādītu
ozolu un fantastisko Zaķu saliņu.
Es gāju riekstot, makšķerēt,
lasīt pudeles (vecmāmiņa kaut kā bija sapratusi finansiālās ieinteresētības
ģeniālo iedarbību arī uz piecgadniekiem), laiku pa laikam kopā vācām dažādas
zāļu tējas, sēnes, ogas vai vienkārši apceļojām dzimto zemi.
Esmu pateicīgs viņai par to, ka
iemācīja mani lasīt, nenokaujot interesi uz mācīšanos, ka veltīja man daudz
laika, ka radīja nepieciešamību man piedalīties ēšanas gatavošanas procesā, ka spēlēja ar mani kārtis (un iemācīja rēķināt
un domāt), ka ļāva par savākto pudeļu naudu pirkt to, ko pats vēlos un ņēma
mani līdzi ceļojumos ar autobusiem pie savām daudzajām draudzenēm.
Diemžēl lielākajai daļai šodienas
mazbērnu vecmāmiņu sniegtās zināšanas nenoderēs. Pat otrādi – traucēs, kad nāksies
uzsākt patstāvīgo dzīvi.
Jau ilgāku laiku es to jutu intuitīvi, taču nemācēju noformulēt, kādēļ tas tā. Kamēr neatradu šo skaidrojumu:
Šobrīd uz planētas Zeme dzīvo 4 dažādu ģenerāciju cilvēki.
4. ģenerācija – pavadu dzīvi SPĒLĒJOTIES
3. ģenerācija – daru tikai to,
kas pašam PATĪK
2. ģenerācija - ja ir ko
komandēt, esmu PRIEKŠNIECĒNS
1. ģenerācija – strādāt, jādara, izpildīt, PIENĀKUMS.
Kas kurš ir, sāksim no apakšas.
- ģenerācija – strādāt, jādara,
izpildīt, PIENĀKUMS.
Lielais lielums mūsu vecāku
pieder šai ģenerācijai. Viņi visu savu dzīvi bija strādnieki. Viņi katru dienu
plkst. 8.00 bija darbā, tur viņiem bija pienākumi. Vai nu 5-gadi trijos gados,
vai nu roc no šejienes līdz trešdienai. Viņi bieži pat necentās iedziļināties,
kāpēc no rīta vedam dziju no noliktavas uz cehu, bet vakarā to pašu dziju no
ceha atpakaļ uz noliktavu.
Viņi saprata, ka ja kaut vai
vienu dienu neatnāksi uz darbu, saņemsi zvanu no priekšniecības, arodbiedrības
vai pat partijas komitejas.
Pat, ja tu biji ceha priekšnieks, pēc būtības tu biji tas pat 1. ģenerācijas strādnieks, jo strādāji taču kopā ar visiem, saņēmi pa kaklu, ja cehs nebija izpildījis plānu. Atšķirība tikai tā, ka vēl pēc maiņas tev bija jāaizpilda nostrādāto stundu tabeles par visiem ceha strādniekiem.
- ģenerācija - ja ir ko komandēt, esmu
PRIEKŠNIECĒNS
Vidēji kādi 10 procenti sevi var
pieskaitīt PRIEKŠNIEKU ģenerācijai. Kāpēc tikai 10? Jo vecu vecā romiešu
armijas sistēma saka, ka uz 10 karavīriem ir viens Desmitnieks, uz 10
Desmitniekiem – viens Centurions, uz 10 Centurioniem – viens armijas
komandieris, uz 10 armijas komandieriem – viens Virspavēlnieks.
Ja tīri matemātiski, sanāk
11,1111%.
Priekšnieks mazākais vienmēr dara to, ko saka priekšnieks drusku lielākais. Savādāk viņam ir reālas iespējas dabūt pa ausīm
vai pat tikt atlaistam. Ja nu tu neesi vismaz armijas ģenerālis, arī tad tavi
vadošie uzstādījumi ir izpildīt, izdarīt, plāns, norma, pienākums.
Kas notiek, kad 2. ģenerācijai
beidzas padotie?
Viņš tos sāk meklēt kur vien var!
Savos bērnos, mazbērnos, savos kaķos, suņos, govīs, cūkās un vistās. Un, nedod
Dievs, būt šo padoto skaitā.
Ja nu neizdodas pat šādus padotos
atrast, tad 2. ģenerācijas pārstāvis var sākt strādāt pats uz sevi. Taču – viņš
lielākoties darīs to, ko ir darījis iepriekšējos 10 gadus un bieži arī tieši
tādā pašā veidā.
Visticamāk, viņš neieklausīsies „padotajos – radiniekos”, ka ir vieglāki veidi, kā nopelnīt. Ka var taču nevest kartupeļus no lauka ar tačku, jo ir busiņš vai traktoriņš. Ka var neaudzēt zemenes (kuras ir ļoti darbietilpīgs produkts), bet var audzēt ābolus vai ķirbjus (daudz mazāk darba – lielākoties aug paši).
- ģenerācija – daru tikai to, kas pašam
PATĪK
Daļa no mums jau ir apguvusi šo
esības stadiju. Arī es, šobrīd rakstot šīs rindas, strādāju pēc 3. ģenerācijas
modeļa. Jā, es nākamnedēļ vadīšu vismaz 2 apmācības, jā, es jau zinu, ka
darbošos vēl vismaz 3 virzienos, no kuriem viens būs veltīts, lai sagādātu
dažus simtus EUR, ko samaksāt maksājumus. Taču visi šie darbi pa lielam ir
mani hobiji. Es tos māku, man tie patīk, man tie padodas un es ar tiem dodu
ieguldījumu citos cilvēkos. Jā – vēl es apgūšu Mozello nākamās opcijas, ko nemāku un nedaudz baidos. Taču –
kad to būšu apguvis, varēšu produktīvāk un vieglāk trenēt pārdevējus, iesaistīt
cilvēkus 3. ģenerācijas modelī. Tā kā – es zinu, kāpēc jāiespringst. Un tā
iespringšana pa lielo – tikai uz 2 stundām. Tālāk jau gūstu kaifiņu no tā, ko
esmu apguvis. Un varu padalīties ar citiem.
80% uzņēmēju strādā pēc šī modeļa. Liela daļa speciālistu arī strādā pēc šī modeļa. Kāda daļa strādnieku – iespējams, ka arī. Jo man, piemēram, patīk skaldīt malku. Man patīk arī būt handbolistam. Ja gribētu, pat varētu vēl ar to papelnīt naudu.
Taču – kādā brīdī 80% apzinīgo (krieviski ir tāds termins - осознанний, осознанность) saprot, ka varētu taču darīt to, ko pašam gribētos, kas pašam patīk. Un tad nepaiet ne 5 gadi, kamēr viņš to sāk darīt ...
- ģenerācija – pavadu dzīvi SPĒLĒJOTIES
Teorētiski es it kā jau kādu
nedēļu zināju, ka eksistē šāds modelis. Es pat zināju, ka Dānijā un Norvēģijā
liela daļa jauniešu tā dzīvo. Es pat zināju par tiem diviem Amerikas
krieviņiem, kuri internetā spēlējoties uztaisīja „Ķīniešu – Angļu 1000 vārdu
vārdnīcu” ar iespēju to nopirkt par
Acis man atvēra mana 8 gadus vecā
māsasmeita. Bija nozāģēts dārzu aizēnojošs ķirsis. Es palūdzu māsasmeitas, lai
palīdz man nonest kokus. Es nesīšu stumbrus, 5. klasniece Sabīne palīdzēs ar
lielākajiem zariem, bet 2. klasniece Karīna – nesīs mazākos zarus.
Sākam strādāt. Sabīne čakli rukā (es viņai palūdzu sarunāt Karīnu –
devu priekšnieka funkciju), Karīna paņēmusi diezgan palielu zaru, lepni soļo
dziedādama: „Karogs, mans karogs, plīvo, plīvo karogs!” Es jau gatavojos viņu
apsaukt, ka darbs nav spēle un tagad ir (sūri
un grūti) jāstrādā, taču pēkšņi it kā
kāds ar mietu pa manu pieri būtu iesitis. Redz kur ir 4. ģenerācija. Redz kur
meitēns sevi gatavo dzīvei pēc 5-10 gadiem. Un es, tējkanna, vardarbīgi gribēju atvilkt atpakaļ – 1. ģenerācijā!
Atzīšos, es vēl nemāku pilnībā darboties pēc šī modeļa. Taču es mācos. Nesen es ieteicu vienam klientam pārdošanu veikt pēc šī principa. Ja viņi saņemsies, iemācīsies pārlekt 3 ģenerācijām, varu saderēt, ka izdosies. Ja vēlies uzzināt, kādu metodi ieteicu – raksti un es izstāstīšu. Esmu Zilā okeāna stratēģijas piekritējs. Dalos ar cilvēkiem, kuri man patīk gandrīz visā, kas man ir. Ja precīzāk – visā, ar ko var dalīties virtuāli.
Un nu atgriezīsimies pie apakšvirsraksta.
Vai vajag paskaidrot, vai pats saprati? Nu jā, vecmāmiņas, kuras dzīvo 1. vai 2. ģenerācijā, mēģina mazbērniņu atvilkt no 3. vai 4. atpakaļ uz 1. Jo ir taču pienākums nomazgāt traukus, ir pienākums iznest miskasti, ir pienākums tīrīt zobus u.t.t. Visa dzīve ir viens vienīgs pienākums. Un tieši kāds pienākums jādara tieši tagad – vislabāk zina vecmāmiņa. Pat, ja viņai nav ne mazākās sajēgas, ko es tagad daru datorā. Jo datorā visi spēlējas un spēlēties kaitē PIENĀKUMAM.
Kāpēc mana vecmāmiņa varēja mācīt mani?
Jo toreiz bija tikai 1. un 2.
ģenerācija. Kas jādara, lai no pirmās nokļūtu otrajā, mana vecmāmiņa zināja. Pa
lielam, jau tā ir viena un tā pati ģenerācija, jo reāli priekšniekot var sākot no „Armijas ģenerāļa”, jeb civilajā
terminoloģijā – uzņēmumā tādu ir ne vairāk 1-2.
Toreiz vēl pat nebija atklāts
Mūra likums. Un dzīve ritēja lēnām, lēnām, vērā ņemamas izmaiņas notika labi ja
reizi 20-30 gados.
Kas tagad? Pat I-Phone iznāk jau
2 x gadā. Ford ir paziņojis, ka tuvākajos 5 gados laidīs klajā 25 JAUNUS
modeļus. Telefonā sazvanīšanās funkcija ir viena no vismazāk lietotajām.
Regulāri internetā skatos gan filmas, gan hokeja galvenos momentus. Un tā
tālāk, un tā joprojām.
Viss mainās tik strauji, ka nu jau biežāk mazbērni var mācīt vecmāmiņas (kā sūtīt SMS, kā zvanīt pa Skype, kā ieslēgt televizoru ...). Un vecmāmiņas zināšanas, ka pirms ēšanas nedrīkst dzert ūdeni, vairs neatbilst aktualitātei...
P.S. Esmu gatavs turpināt diskusiju par šiem modeļiem.
a) Ja tu esi no 1. vai 2.
ģenerācijas, tu man visticamāk nepiekritīsi. Tu pat mani lamāsi, ka kaut ko
šādu rakstu. Būšu tev pateicīgs, ja uzrakstīsi, kāpēc man nav taisnība.
b) Ja tu esi no 3.ģenerācijas, taču vēl nesaproti vai nemāki
noformulēt, kā ar to varētu nopelnīt, arī raksti vai labāk sazinies pa Skype.